Bezdibenī ar lampiņu

Es izjūtu lielu atbildību pret rakstītu vārdu, tāpēc neuzdrīkstos rakstīt. Turklāt vēl – eseju. Labāk būs, ja es pastāstīšu.

Jautājums ir, kas man ir/ nav māksla. Domājot par to, man gribot negribot ir jādomā, ka mēs visi atrodamies noslēpuma vidū un arī paši sev esam noslēpums. Mākslinieks ir kā stalkers, kā lidotājs izmēģinātājs naktī, kā izlūks karā. Man šķiet, ja to dara pa īstam, tas ir bīstams darbs, jo tā ir došanās nezināmajā, bezdibenī. Tas ir kā ogļracim ar lampiņu pie pieres doties šahtā un skaldīt ogles. Tas ir grūts un netīrs darbs. Tikai nezinātājam var šķist, ka būt par mākslinieku ir ārkārtīgi viegli un patīkami. Ja mākslinieks cenšas pavērt noslēpumaino priekškaru, kas aizsedz nezināmo, viņam ir jāriskē un jābūt gatavam sastapties ar ļoti daudz ko. Ir mākslinieki, kuri ielien briesmīgā zonā un izgaismo kaut ko stipri nepatīkamu. Un ir tādi, kuri ierauga skaistumu un māk to pasniegt tā, lai arī citi cilvēki pēkšņi ieraudzītu, cik tas ir brīnišķīgi.

Man liekas, izšķirošais ir tas, ka īsti mākslas darbi vienmēr apliecina dzīvību un īstos mākslas darbos, lai arī tā ir filma, kurā ir fiksēta jau pagātne, vai glezna, kas ir nekustīga, – visos šajos mākslas darbos ir dzīvība. Ja uztvērējam – skatītājam vai klausītājam – izdodas pa īstam pieslēgties šai izpausmei, vienmēr ir dzīvība. Tieši dzīvība rezultātā rada skaistumu. Tad, kad mākslinieks pieslēdzas objektam, vienalga, kas tas arī būtu – cilvēks vai priekšmets, vai koks, vai zvērs, vai notikums –, viņš gribot negribot ierauga likumsakarību un atmet savu subjektīvo vērtējumu. Māksliniekā pazūd vērtētājs, viņš pieslēdzas objektam un atspoguļo to ar savas mākslas līdzekļiem bez pretenzijām. Un pēkšņi parādās skaistums. Tad, kad ir likumsakarība, kad mēs tajā, kā tas izskatās vai izpaužas, sajūtam kādu objektīvu secību, ieraugām arī objekta skaistumu. To varētu saukt, vienalga, vai par likumsakarību vai dzīvības nepārtrauktību, vai par Dievu vai skaistumu. Tas viss saslēdzas kopā.

Es domāju, ka ikviens īsts, izcils mākslas darbs reāli palīdz dzīvot. Palīdz izturēt dzīvi, jo mazina tavas (vismaz manas) pretenzijas pret dzīvi. Mazina arī neticību. Vismaz man ļoti bieži rodas sajūta, ka nekādas objektīvas jēgas dzīvei nav un to neviens nevar pierādīt. Es nepazīstu nevienu cilvēku, kurš būtu atklājis dzīvības noslēpumu. Par to var lasīt kādās skaistās garīgās grāmatās, bet savā dzīvē (un esmu jau diezgan ilgi nodzīvojusi un sastapusi diezgan daudz cilvēku) es neesmu sastapusi nevienu, kurš būtu varējis šo noslēpumu atminēt.

Māksla vieš cerības un ticību tam, ka varētu būt kaut kāda jēga un likumsakarība. Visbrīnišķīgākais ir tas, ka māksla apliecina šo dzīvības klātbūtni un nepārtrauktību itin visā. Es priecājos par Kristapa Pētersona skaņām vai Aijas Zariņas līnijām. Vai manu brīnišķīgo jauno kolēģu Elmāra Seņkova un Reiņa Suhanova Trīni (atsaucas uz iestudējumu Trīnes grēki Nacionālajā teātrī, kurā Seņkovs ir režisors un Suhanovs – mākslinieks – red.), kuru viņi ir saķēruši dzīvībā kādos aizlaikos. Visur tur ir dzīvība un apliecinājums. Visur viņi ir ieraudzījuši skaistumu, kuru mēs, vienkārši garāmgājēji, neieraudzītu. Es neieraudzītu. Viņi ierauga un piespiež arī mani ieraudzīt.

Tāpēc satikšanās ar mākslu man liekas liels prieks.