Bohēma. Bet kāpēc pēdējā?

Visiem Latvijā ir skaidrs, ka Raimonda Paula vārds ir viens no mūsu valsts svarīgākajiem un populārākajiem zīmoliem, tālab Nacionālais teātris, iestudējot komponista darbu, apzinās, ka interese būs liela un zāle būs pilna. Tiesa, "Leo. Pēdējā bohēma" nebūt nav mūzikls, kā pieteikts reklāmās, bet gan muzikāla izrāde un pat ne melodrāma, kaut gan Leo Kokles sarežģītais mūžs būtu labs pamats izvērst gan sabiedriski, gan vēsturiski nozīmīgu pētījumu par pēckara paaudzes gaitām mākslā un mūzikā. Tā kā virsrakstā lasāms vārds "bohēma", tad arī jauniestudējums veidots tādā kā "holivudiskā" skatījumā uz šo ārkārtīgi dramatisko laiku, kurš daudzus labus māksliniekus piespieda kļūt par kompartijas ruporiem, lai tikai nezaudētu labu karjeru un spīdošas nākotnes izredzes. Nacionālā teātra izrādē tas ieskicēts tikai garāmejot, līdz ar to jaunākās paaudzes, kurām toreizējā situācija ir gaužām sveša un nesaprotama, tā arī izies no zāles, plecus raustīdama – nu un? Vecākā paaudze gan jūtas iepriecināta, ieraugot Staļina portretu un miličus, sak, jā, jā, tā bija, tomēr tās atkal ir tikai izkārtnes, un arī Kokles tēva izsūtījums uz Sibīriju ir formāls pieturas punkts, jo šāds liktenis skāris vai ikvienu latviešu ģimeni. Daudz būtiskāk man liktos analizēt, kā jūtas cilvēks, kuru nodod vistuvākie – skolotāji, draugi? Ko nozīmē būt izstumtajam no padomju gleznotāju jautrā pulciņa? Izrādē tā vien prasītos pēc Leo Kokles monologa tieši šādā aspektā: kā dzīvot tālāk, kad zūd pamats zem kājām; kad tu vairs nezini, kam uzticēties; ko teikt, lai sacītais nenokļūtu pie "stukačiem"? Starp citu, šī apspēlētā bohēma bija tā laika radošās inteliģences izeja no bezizejas: kamēr partijas un valdības atbalstītie mākslinieki devās valsts naudas apmaksātos komandējumos, plenēros, atpūtā radošo organizāciju sanatorijās, tie pārējie – oportūnisti – vismaz šādi cīnījās ar savu neapmierinātību, cīņas garu, gremdējoties alkoholā, bezgalīgās un neauglīgās sarunās, baudot patīkamu sabiedrību. Ne velti izrādes programmiņā citētā Džemma Skulme atklāti atzīst, ka viņa ar vīru bohēmā neesot piedalījušies gandrīz nekad. Līdz ar to pie Kokles pulcējās izstumtie, kuriem nebija vietas pompozajās izstādēs, kur vīdēja iestudējumā garāmejot pieminētie "ežu ecētāji", "purvu nosusinātāji", "zvejnieku sievas, tīklus lāpot" utt. – zālē sēdošie pat nepamanīja šo trāpīgo ironiju! Man ļoti prasītos, lai tieši šis aspekts būtu kļuvis par vienu no centrālajiem: gara acīm redzu, kā būtu varējis pulcēties Mākslas akadēmijas pedagogu groteskais ansamblis, lai to pretnostatītu, piemēram, studentu korim, vai arī – funkcionāru atbalstīto mākslinieku glancei pretējie bohēmieši.

Diemžēl Nacionālā  teātra versijā viss tiek samests vienā katlā –  bohēmietes izskatās kā no Holivudas filmām izkāpuši, kostīmos à la Odrija Hepberna un Žaklīna Kenedija. Nu kur tad piecdesmitajos padomju Latvijā tādas drēbes? Vai no ārzemju radiem sasūtītas? Tāpat rokenrola epizode, iesprausta vēl pirms Kokles kāzām 1956. gadā, ir galīgi nevietā, jo Latvijā rokenrolu sāka dejot labi ja sešdesmito sākumā un ne jau šādā stilā. Piecdesmitajos bija jāapmierinās ar balles dejām – sambu, rumbu, čačača, un, ja libretistes Liāna Langa un Inga Ābele ir par jaunām, lai to zinātu, jo nav jau kārtīgas vēstures grāmatas, kur to izlasīt, tad Maestro jau nu gan vajadzētu atcerēties. Tiesa – viņš nedejoja, bet tikai spēlēja, ko dara arī jaunajā izrādē. Tāpat kā pirms… gandrīz piecdesmit gadiem, kad savu teātra mūzikas komponista darbu aizsāka tieši Nacionālajā – 1962. gadā Pētera Pētersona lugā "Man šodien 30 gadu", kurā arīdzan pats spēlēja klavieres, pirms tam izturēdams spēles eksāmenu pie paša Amtmaņa-Briedīša. Arī tagad Paulam uz skatuves jāiztur divas stundas pie flīģeļa, kurš te pavīd priekšplānā, te aizslīd fonā, klavierēm veiksmīgi kalpojot par vienu no Aigara Ozoliņa spīdošās scenogrāfijas stūrakmeņiem.

Otrs, tikpat izcils, scenogrāfijas stūrakmenis ir gleznu statīvi, radot vienlaikus muzejisku un atklātu skatuves telpu, ar kuru iespējams brīvi manipulēt, jo sienas, pie kurām izkārtotas Kokles darbu reprodukcijas, ir caurspīdīgas. Kreisais stūris atvēlēts Leo darbnīcas ekspozīcijai, kura vienlaikus kalpo arī par glezniecības kā tādas simbolu – te risinās ar Mākslas akadēmiju saistītās darbības, savukārt mājas atmosfēras radīšanai tiek izripināts galds vai gulta. Veiksmīgi darbībā izmantota teātra transformējamā skatuve, priekšējiem pakāpieniem paceļoties tribīnes formā. Ar lakoniskiem paņēmieniem parādīts arī dzimtsarakstu birojs – vienīgā patiesi spīdošā aina ar Lolitu Cauku kā laulības reģistrētāju, apliecinot, ka arī divos teikumos var nospēlēt galveno lomu. Lūk, precīzs laikmeta raksturojums – padomju ierēdņu absolūtā vienaldzība pret "mazo" cilvēku, jo eksistēja tikai raksturojošais lielums – padomju tauta! Tāds cilvēks kā Leo Kokle šajā masā neiederējās. Arī Raimonds Pauls, Aivars un Aija Baumaņi, dzejnieks Ojārs Vācietis, gleznotājs Jānis Pauļuks – šos tēlus viegli izrādē atpazīt, un par tiem jau iepriekš daudz runājis pats Maestro, atceroties savus dullos jaunības gadus, kad vēl bija draugos ar grādīgajiem dzērieniem, negulētām naktīm, augstskolā kavētām stundām un pārpildītiem deju vakariem "Barankā", "Māsiņās", Skolotāju namā un citur. Bet izrādē par to vēsta tikai "Skapis", kāpēc izraudzīts tikai šāds simbols? Turklāt tik krāšņi izrādīts, ar bufetnieces Vallijas (Marija Bērziņa) krāšņo, sulīgo dziedājumu, bet mirkli pirms tam jau izskanējis melnā tērptas bārdāmas priekšnesums par "saldējuma princesi", kura dramaturģiskā jēga tā arī paliek nesaprotama. "Skapja" apmeklētāji uzjautrinās, grūstās, pīpē tik daudz, ka zālē sēdošajiem jāsāk klepot. Te nu vietā atgādināt, ka par bučošanos un pat apskaušanos sabiedriskā vietā tais laikos varētu nonākt "pa taisno" milicijā! Kokles mājās jā, ej nu sazini, cik tāl' tur tā bohēma iestiepās, bet dejās! Nekādas piekļaušanās, gurnu grozīšanas, biksīšu rādīšanas, vismaz līdz Kokles nāves gadam – 1964. Par režisorisku neveiksmi saucams hipodroma tēlojums, kurā aktieriem priekšplānā liek mūzikas enerģiskajā ritmā auļot kā zirgiem. Ja jau fonā atrodas ekrāns, ainas no hipodroma varēja rādīt kā kino un aktieriem ļaut darīt kaut ko prātīgāku.

Ja saucat to par piekasīšanos, tomēr neatbildēts paliek būtiskais jautājums: par ko tad īsti ir šī izrāde? Jo arī Leo Kokles (Mārtiņš Egliens) personība tiek parādīta ļoti fragmentāri, atvēlot viņam vien vienu lielu dziedājumu sākumā un vēl divus īsākus, ar kuriem aktieris tiek galā itin labi. Nekādas attīstības, nekādās personiskās izaugsmes, nekādu radošo moku, vien nesakārtotās attiecības ar Tēvu (Egils Melbārdis), kura priekšā galvenais varonis nez kāpēc jūtas vainīgs, ka uz Sibīriju aizrakstījis tikai vienu vēstuli. Viss iestudējums sabrūk sīkās epizodēs, kuru gan muzikālais, gan tematiskais materiāls dažubrīd ir pietiekami spēcīgs, lai to attīstītu un izvērstu. Piemēram, Jura Hirša Ārsts, kurš divreiz parādās 1. cēlienā, otro reizi pat ar zīmīgu dziedājumu un frāzi "Būšu tev tēva vietā" vai tamlīdzīgi. Tomēr tā arī viņš pazūd. Tāpat Kokles Draugs (Mārcis Maņjakovs) – atkal spožs tēls, lielisks aktiera vokālais un skatuviskais sniegums – laikam domāts Jānis Pauļuks, dialogos ar kuru Kokle varētu skaļi risināt savas pārdomas par dzīvi un par mākslu. Inga Ābele pirms pirmizrādes uzsvēra, ka atšķirībā no tagadējiem jaunajiem censoņiem virs tā laika bohēmiešu galvām lidinājies ideju mākonis, bet – vismaz uzvedumā tas no debesīm nolaižas tikai uz pāris atraktīviem mirkļiem. Tomēr, kad Kokles viesi cits citu sāk biedēt ar beigtu peli, tas jau atgādina nevis ideju mākoni, bet pusaudžu draiskošanos, tiesa, uz brīdi atdzīvinot notikumu gaitu ar smieklu vilni zālē, kurš gan tūlīt arī apdziest.

Dramaturģiska stagnācija, stāvēšana uz vietas kā muzikāli, tā libretiski ir viens no jauniestudējuma raksturojošajiem lielumiem, un to cēlonis laikam ir Raimonda Paula raksturīgā pieeja muzikālajam teātrim – radīt melodiju virkni, kuras pašas par sevi brīžam ir gana spilgtas, tomēr neveido vienotu muzikālu audumu, bet gan "ielāpu tehnikas" paraugu. Dziesmuspēle vai operete te būtu īstais apzīmējums, jo muzikāli numuri mijas ar runāšanu, ansambļu ir ļoti maz, ir pāris deju numuru, kas kopumā nerada viengabalainu, caurviju attīstības daiļdarbu. Arī tik potencionāli daudznozīmīgais Rezas (Dita Lūriņa) tēls tā arī līdz galam neatklājas. Sākotnējā romantiskā skuķe laikam drīz kļūst par negantu "zāģētāju", kas noprotams no skata ar Māti (Līga Vītiņa) un no Rezas ierašanās "Skapī", kur viņa cenšas provocēt vīra greizsirdību. Atkal viss paliek skices līmenī, kaut gan Mātes un Rezas mēmais duelis, māksliniekam nikni pieprasot atnest lupatu, tā vien prasītos pēc abu dueta vai kopēja trio. Toties Leo un Rezas duets 2. cēliena sākumā ar Lūriņas vokalīzi izklausās patiesi dekadentiski uz rādāmās bohēmas fona.

Vispār biju domājusi, ka Maestro ne tikai veidos Kokles portretu, bet arī  iemūžinās tālaika mūzikas kopējo atmosfēru, kurā neapšaubāmi dominēja džezs! Mūsu slavenie orķestri – "Armatūra", REO, visi kā sadeguši klausījās tieši džezu un radioaparāta skalu regulēja uz Radio Luxembourg, nevis uz "Varen plaša mana zeme dzimtā". Tomēr, tā kā skaņdarbu aranžētājs ir Džulians, jaunākās paaudzes pārstāvis, Paula melodijas ieguvušas visai aptuvenu stilistisku noformējumu, dominējot Maestro klavieru solo, vien uz mirkļiem ieskanoties klarnetei, kā pieminot slaveno Gunāru Kušķi, un džezīga muzicēšana skan arī kā fons tālaika avīžu virsrakstu lasīšanai. To pavada bohēmiešu rosība, kurai seko masku balle pie Kokles. Tajā Leo beidzot ticis pie aktīva, sinkopēta dziedamā materiāla, kopējai līksmībai seko "Vaterlo tilta" fragments, fonā nolaižoties Kokles gleznotajam Raimonda Paula portretam. "Vaterlo tiltu" komponists apsolījies spēlēt drauga bērēs, un viņš turējis šo solījumu. Tomēr solītais Leo Kokles portrets izrādē izdevies vairāk plakātisks, mazāk mūsdienīgs, kādu savulaik gleznotājs atainoja savu draugu – pianistu. Jauniņais Pauls bildē redzams tādā kā mednieka pozā, pussaliecies, ieklausoties savā piesitienā, ķerot sajūtas un emocijas. Tagadējais Pauls rutinēts, skumjš un noguris sēž pie flīģeļa; izrādes sākumā uz melnbalta kino fragmenta skan viņa gurdais vēstījums.

Kad Maestro man pirms laba laika stāstīja par savu ieceri – radīt izrādi, veltītu Leo Koklem, jau tad nobrīnījos, vai tad gleznotājs var tapt par muzikālās izrādes galveno varoni. Nacionālā teātra jaundarbs nudien atstāj iespaidu, ka dziedošs gleznotājs patiešām nav pateicīgākais materiāls, lai uz tā vien būvētu libretu. Tēlu galerijā sākotnēji košāk iezīmētie mākslinieka vecāki un dzīvespriecīgā māsa (Liene Gāliņa) kļūst par tradicionāliem simboliem, kādus pavisam nesen redzējām iepriekšējā Nacionālā teātra mūziklā "Vadonis", un pat izskatā viņi ir gaužām līdzīgi. Tērpu māksliniece pat "uzbliezusi" māmuļai galvā baltu lakatiņu dēla pirmās personālizstādes atklāšanas ceremonijā, it kā šī būtu tikko no slaukšanas ieradusies. Terēza jeb Reza arī apdziest, neatklājusi cēloni savai neizprotamajai mīlestībai pret kuprīti. Draugs pazib un nozūd, tāpat Pianists un pārējie paziņas. Kā būtu, ja libretistes uzvedumam būtu atradušas kādu prototipu Fausta un Mefistofeļa cienīgam divu filosofu duelim, piemēram, Leo mazotnē mirušo dvīņu brāli, kurš kā tēls varētu kļūt par viņa mākslinieka sirdsapziņas saucēja balsi, liekot saglabāt savu stilu un skaistuma izjūtu mākslā, tādējādi protestējot pret pastāvošo iekārtu. Arī Zigurda Neimaņa spilgti atveidotais Skolotājs varētu kļūt par šādu antagonisku tēlu, uzrodoties kā deus ex machina negaidītās epizodēs, piemēram, "Skapī", tā teikt – es jau zināju, ka no tevis nekas neiznāks, bohēma vien! Es iztēlē redzu un dzirdu šādu krāsainību arī teātra paletē, ne vien Leo Kokles 151 gleznā 20 darba gados. Bet tāda jau ir lielākā daļa atmiņu: par aizgājējiem vai nu labu, vai neko. Un šis ir tas labais stāsts ar dažām realitātes iezīmēm, kurā galvenais varonis gala beigās tomēr izrādās tieši... Raimonds Pauls. Jo viņš pēdējais paliek uz skatuves un pirmais paklanās. Nākamgad taču apaļa jubileja!