Brodveja viņus ņemtu!
Paplukušā apmetnī, vēdījot mākslīgā boa spalvas, viņa nedroši stāv tukšās, tumšās skatuves (dzīves) viducī. Neveikli ieliektām kājām, ar skatienu, kas slēpts zem hūtes un treknas acu tušas. Apmetnis krīt, hūte arī, un te viņa ir: mazā, melnā kleitiņā, kuras raksts — korsetes striķi un zeķturu lentītes — kā hieroglifi neskaidri, bet nojaušami stāsta par prostitūtas Kabīrijas dzīvi.
Kabīrijas dzirnavas
"Mūsu stāsts ir par meiteni, kura pārdod sevi uz ielas. Šodien. Tepat." Tā muzikālās programmas Sapnis par Brodveju pirmo daļu (Kabīrijas naktis) piesaka Nacionālā teātra programma. Raimonda Paula mūzika, galvenajā lomā — Dita Lūriņa.
Itāļu kino ģēnija Federiko Fellīni 1957.gadā tapusī filma Kabīrijas naktis ar gandrīz pusgadsimta nobīdi uzrunāja R.Paulu. Filma stāsta par Romas prostitūtu Kabīriju, kas spiesta iztiku pelnīt, pārdodot sevi uz ielas. Džuljeta Mazīna, režisora F.Fellīni sieva, par Kabīrijas lomu 1957.gadā saņēma Kannu kinofestivāla balvu kā labākā aktrise. Savukārt 1958.gadā filma tika pie Oskara kā labākā ārzemju filma. Filmas iedvesmots, maestro R.Pauls 2002.gadā radīja dziesmu ciklu Krievu drāmas teātra izrādei Kabīrijas naktis, ko iestudēja Krievijā populārā horeogrāfe Alla Sigalova.
Šopavasar Teātra observatorijā tapa režisores Gaļinas Poļišcukas iestudējums Ja tevis nebūtu, kurā izmantots leģendārās filmas sižets un R.Paula dziesmas. Pēc F.Fellīni aizkustinošās, skaudrās filmas par "mazo cilvēku" motīviem 1966.gadā Brodvejā tapa mūzikls Sweet Charity/Saldā žēlsirdība. Aktrise Gvena Verdona tēloja prostitūtu, kas tērpusies mazā, pikantā kleitiņā ar hipiju laikam atbilstošu sarkanas sirds tetovējumu uz kreisā pleca. Šis mūzikls pasaulē tiek iestudēts joprojām.
Uz Nacionālā teātra skatuves sezonas noslēgumā Kabīrijas dzīves stāstu izspēlē (izdzied) D.Lūriņa. Aktrisei izdevies Kabīrijas rakstura dzirnaviņās harmoniski samalt vistrāpīgākās garšvielas: naivumu, gaišas skumjas, kas mijas ar ņipru cerību, ka reiz notiks brīnums un viņai būs labāka dzīve, gan arī nedrošību, kas brīžiem mērķtiecīgi mijas ar fizisku neveiklību.
Aktrisei Ditai Lūriņai palīdz Aigara Ozoliņa scenogrāfija: uz skatuves nekā lieka. Vien izgaismots platekrāns, kurā spoguļojas Kabīrijas siluets un tumši stāvi (Nacionālā teātra aktieri). Itāļu neoreālisma kino stilistikā viņi dodas savās ikdienas gaitās. Viens ar bērnu ratiņiem. Cits — veļas bļodu rokās. Vēl kāds — no vecuma stīvu muguru un pieklibo.
Pati D.Lūriņa Kabīrijas lomu nopulējusi godam. Tauku pleķīti uz tās uzspiedusi tērpu māksliniece Ilze Vītoliņa: Kabīrijas vizuālajam tēlam pietrūkst tā neķītrā, bezkaunīgā un vienlaikus sievišķīgi izmisušā valdzinājuma, ko skatītājs gaida. Kabīrija taču ir kas vairāk par vienkāršu prostitūtu. Viņa ir prostitūta — leģenda. Simbols visām pēckara sāpēm, grūtībām un ķezām, ar kurām cīnoties cilvēki tiecās uz labāku dzīvi.
Viņi pelnījuši aplausus!
Otrā daļa Sapnis par Brodveju izrauj no smeldzes zibenīgi kā saniknots apsargs bezkaunīgu naktskluba viesi. Ja esat pirms izrādes nopircis programmiņu, jūs jau zinat, ka šis cēliens būs spekulācija par to, kā būtu, ja Kabīrijas (un visas pasaules ne tik veiksmīgo meiteņu) sapnis par skaistu, pārticīgu dzīvi un mīlošu cilvēku līdzās piepildītos.
Bet kaut ko tādu jūs nebūtu gaidījuši! Trīspadsmit pasaulslavenu mūziklu hitus dzied un izdejo D.Lūriņa un vienpadsmit viņas kolēģi — vīrieši.
Latvijas teātros muzikālās programmas bieži tiek sadiegtas kā raibi rūtains lupatu deķis, kur līdzās tvīda un zīda strēmelītem (reti, bet gadās) vīd bezgaumīgi mākslīgā auduma ielaidumi.
Sapņa par Brodveju režisors Valdis Lūriņš, horeogrāfs Alberts Kivlenieks, aktrise Dita Lūriņa un viņas pavadoņi — Mārtiņš Egliens, Kaspars Zvīgulis, Jānis Vimba, Ģirts Liuziniks, Egils Melnbārdis, Uldis Anže, Arturs Krūzkops, Ivars Kļavinskis, Ainārs Ančevskis, Gundars Grasbergs, Juris Hiršs — izdarījuši visu, lai izrādes 2.daļu varētu dēvēt par elegantu Moet šampanieša šalti, ko kristāla glāzē jums, iespējams, kādreiz dzīvē ielējis Parīzes leģendārās Cafe Flore oficiants sniegbaltā priekšautā. Šeit, Senžermēna bulvāra pašā sirdī, šampanieti un rīta kafiju laiku laikos garšojuši Eiropas mākslas, literatūras un filozofijas ģēniji. Netālu ir kičīgās Mulenrūžas dzirnavas, kur joprojām pulcējas franču kabīrijas, un notiek muzikālas izrādes.
Albertam Kivleniekam izdevies D.Lūriņai un izrādē viņu aplidojošiem Nacionālā teātra aktieriem radīt asprātīgas, šarmantas oriģinālhoreogrāfijas (izņemot Ričarda Adlera un Džerija Rosa Steam Heat), kas nedarītu kaunu arī Brodvejā. Kopā ir 13 hiti (arī no Mūzikas skaņām.) Uz skatuves pie klavierēm Raimonds Pauls un Jelgavas bigbends Raita Ašmaņa vadībā.
Ja nu gribējās ko vairāk, tad vienīgi — izsmalcinātākus tērpus. D.Lūriņai, kuras organikai trāpīgs būtu apzīmējums — piens un asinis — , tie īsti nespēj radīt dīvas oreolu. Taču to aktrise rada pati — ar krāšņajām emocijām, dzidro balsi un tehniku, kas noslīpēta kā seiflauzim līdz jēliem pirkstgaliem. Un skatītājs viņai atveras.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.