Teātris šo sezonu pieteicis ar ambiciozo saukli Jauna enerģija. Pirmā pirmizrāde šoruden apliecina, ka enerģētiski patiešām ir jūtama jauna dzirksts. Un nebūt ne kusla. Viens no visvairāk apjūsmotajiem, analizētajiem un interpretētajiem literārajiem pāriem – Edgars un Kristīne – abos aktieru sastāvos (Edgars Ozoliņš vai Mārtiņš Kalita, Ilze Būde vai Agnese Jēkabsone) apliecina, ka ir ne tikai labi skoloti spilgtas formas teātra mākslā, bet ir spējīgi arī uz patiesām emocijām, nekļūstot sentimentāli vai falši. Tomēr jāatzīst, ka šajā iestudējumā nav tikai pārstāstīts muižas kalpu mīlas stāsts. Režisors Rolants Augustīns (Atkočūns) Blaumani ir iecēlis daudz augstākā plauktā, jeb, pareizāk sakot, nav nemaz meklējies pa zemākajiem plauktiņiem. Ibsens, Čehovs, Blaumanis - lietuviešu režisoram šie laikabiedri ir vienā Slavas zālē. Klasika tāpēc ir klasika, ka nezaudē aktualitāti, laikam ritot. Izrāde izsauc spilgtas asociācijas ar šodienas sabiedrību, lai gan kostīmi un scenogrāfija atbilst 20. gs. sākumam, kad luga uzrakstīta. Bet raksturi – jā, tādi esam. Šodien.
12 tēli lugā ir kā 12 apustuļi – izrādes finālā fonā redzama Svētā vakarēdiena glezna. Un Jūdas tēma izrādē ieskanas gandrīz vai visos tēlos. Katram ir savs pamatojums nodevībai, gluži kā dzīvē. Vešeriene (Inese Kučinska) nav tikai pašaizliedzīgā māte, kas savam bērnam vēl labāku dzīvi nekā bijusi pašai. Viņa ir vairāk norūpējusies par sevi, turklāt tik cilvēciski saprotama ir kāre iegūt kaut ko no tā, kas ticis citam. Caur un cauri ļauns nav ne Sutka (Sandis Pēcis), ne Vīskrelis (Viktors Ellers) un pat ne Frišvagars (Egons Dombrovskis). Viņiem tikai gribas mazliet vairāk, nekā paši spēj. Diskusijas varētu izsaukt Klengas (Leons Leščinskis) vizualizācija, taču vēstījums ir skaidrs – latvietim nav iedzimtas verga dvēseles, uz pazemību viņu allaž mudina citas, lielākas nācijas. Mazliet komisks un aprobežots, bet tomēr nenoliedzams līderis ir barons (Edgars Pujāts). Vismaz fiziski. Garīgi daudz pārāks ir Alders (Kaspars Kārkliņš). Pat turīgais un «tautiskais» Akmentiņš (Gatis Maliks) nav bez pretrunām - lai cik lepni dižotos ar savu latvietību, viņš tomēr spiests dažkārt lūgt atļauju cittautietim. Tēli ir tik skaidri, simboliski un nolasāmi, ka jāatzīst – režisors Latviju saprot labāk, nekā mēs paši. Jo izrādes mācība ir sāpīga – patiesā latvieša daba ir sabradāta, salauzta kā Edgara dzīve, un ticība gaišai nākotnei ir tikpat vāja kā Edgara un Kristīnes laimīgai laulībai, izvēle katram šodien ir tikpat dramatiska kā Blaumaņa tēliem.
Skatuve pārāk pelēka – starpbrīdī saka sirma kundze. Aktieri gan labi, viņa piebilst. Nu, viss kā dzīvē!