"Publikas sajūsma bija liela," pēc pirmās pilnmetrāžas izrādes Veltīgā uzmanība 1922. gada 1. decembrī ziņoja izdevums Latvis un pauda prieku, ka Nacionālā opera ir paņēmusi paspārnē un gādībā šo vērtīgo mākslu. Skan mūzika un deju soļi – balets vēl aizvien mitinās Baltajā namā jau kā līdzvērtīgs operas partneris un gatavojas svinēt savu apaļo jubileju, kurai veltītais Galā koncerts notiks sestdien, 15. decembrī. Tajā tiks demonstrēti spilgtāko izrāžu fragmenti un izdejotas Latvijas baleta bagātās tradīcijas. Koncertā uzstāsies gan pašmāju zvaigznes, gan viesmākslinieki. "Tas, kas ar laiku ir uzkrāts, ir tas, kas mēs esam," par vēstures ietekmi uz pašreizējo situāciju saka jaunais baletdejotājs Arturs Sokolovs. Viņš pats ir spilgts piemērs, ka laiks kā podnieks uz baleta vēstures ripas dejotājus no apaļiem traukiem ir izvirpojis par staltām figūrām.
Pieskāriens skaistumam
Par Latvijas Nacionālā baleta pirmo vadītāju kļuva Aleksandra Fjodorova, kura to uzlika uz profesionālām sliedēm, pa kurām jau pēc desmit gadiem tas aizbrauca līdz Eiropas slavai. "Gandrīz vai amerikāniska karjera. Nenāca prātā, ka baleta māksla pie mums varētu izaugt par pastāvīgu, nošķirtu lielumu, un vēl mazāk bija ticams, ka trauslais stādiņš kādreiz spētu pāraugt, sacensties spēkā un varenumā ar to lielo koku, kas tam kādreiz bijis par pirmo aizsargu un patvērumu," izdevumā Mūzikas apskats 1935. gada 1. decembrī rakstīja Volfgangs Dārziņš.
Tieši tajā gadā pirmizrādi piedzīvoja pirmais latviešu oriģinālbalets – Jāņa Mediņa Mīlas uzvara, ko uzbūra Osvalds Lēmanis. Vēlākos gados Latvijas Nacionālais balets vairākkārt veica ceļojumu apkārt pasaulei, un iegūtos iespaidus katra jauna paaudze izdejoja savās izrādēs. "Baletdejotāji un jūrnieki bija vienīgie, kas varēja izrauties ārā," stāsta Aivars Leimanis, kurš savā pirmajā braucienā kā dejotājs devies 18 gadu vecumā. "Bet ko tur par vēsturi!» viņš saka un ziņkārīgajiem iesaka paņemt un pāršķirstīt Latvijas Baleta enciklopēdiju. Aivars Leimanis labprātāk raugās nākotnē. Pirmajā personā viņš varētu izstāstīt par pēdējiem 36 gadiem Nacionālajā baletā – 1976. gadā viņš debitēja kā dejotājs, 1993. gadā kļuva par baleta māksliniecisko vadītāju un drīz vien kopā ar kolēģiem atgriezās izremontētajā Baltajā namā, kura zeltā mirdzošajā interjerā kā gliemežvākā viņš citu pēc citas ielika klasiskā baleta pērles.
"Esmu vienmēr centies pierādīt, ka vecā labā klasika joprojām ir interesanta un saistoša mūsdienu skatītājam, vienkārši tā ir jāmāk pasniegt," uzskata Aivars Leimanis, kura veiksmes formula ar diviem saskaitāmajiem – skaisti un dinamiski – summā ir devusi vēlamo rezultātu, un desmit un vairāk gadu pretī izrāžu nosaukumiem var uzspiest zīmogu ar vārdiem "Biļetes pārdotas!". "Tas ļauj cilvēkiem pieskarties skaistumam – tas ir kaut kas šķīsts un īsts," klasiskā baleta nezūdošo popularitāti skaidro dejotāja Elza Leimane-Martinova, kuras repertuārā ir lomas Žizelē, Riekstkodī, Donā Kihotā, Korsārā, Apburtajā princesē.
Drošības spilvens – klasika
Līdzās klasiskā baleta izrādēm, kas ir kā drošības spilvens, tiek iestudētas arī riskantas lietas, dejā pievēršoties laikmetīgajam un latviskajam. "Lūzuma punkts bija Allas Sigalovas Dzeltenais tango," baleta mākslinieciskais vadītājs uzskata, ka tieši šī ievērojamās krievu horeogrāfes 1998. gadā radītā "pika" ir radījusi sniega bumbas efektu Latvijas Nacionālā baleta repertuārā. Šogad Alla Sigalova atgriezās LNO – viņa veidoja baleta jubilejas sezonas pirmo jauniestudējumu Otello.
1998. gads kļuva par lūzuma punktu arī leģendārā horeogrāfa Borisa Eifmana daiļradē – savulaik uz Baltā nama skatuves bija skatāms viņa iestudētais balets Gajanē, taču pēc sava baleta teātra izveidošanas Sanktpēterburgā viņš kā horeogrāfs nebija spēris kāju ārpus tā robežām."Man ir liels prieks, ka es pierunāju Borisu Eifmanu iestudēt pie mums Čaikovski, pēc kura viņš savus baletus sāka pārnest uz citām valstīm, – Eifmans saprata, ka arī citas kompānijas var nodejot viņa horeogrāfiju," skaidro Aivars Leimanis.
Pēc ilga pārtraukuma 2000. gadā repertuārā iespīdējās latviešu oriģinālbalets un deva impulsu citiem darbiem, kad Jura Karlsona komponēto Sidraba šķidrautu uzklāja slavenais nīderlandietis Kšištofs Pastors. Lielas cerības Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs saista ar 2014. gada projektu, kurā latviešu komponistu darbus iestudēs izcili pasaules horeogrāfi. "Mūsu skatītājiem ir tiesības redzēt dažādu horeogrāfu rokrakstus – ir jājūt pasaules elpa!" saka Aivars Leimanis. Turklāt tie palīdz pilnveidot dejotāju prasmes. "Tu visu laiku attīsties dažādām dejām," balerīna Sabīne Guravska atklāj repertuāra dažādības un meistarības līmeņa savstarpējo atkarību, kas Latvijas baleta māksliniekiem ļāvusi kļūt par spēcīgākajiem Baltijas valstīs.
Visi uzrunātie uzskata, ka Latvijas baleta spēks ir vietējie dejotāji. "Norvēģiem Gulbju ezerā pirmajā līnijā ir sešas japānietes – mēs varam lepoties, ka mums ir ļoti spēcīga sava skola un ka mēs varam nodrošināt baletu ar Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas absolventiem," norāda Aivars Leimanis, kurš šajā jautājumā vienmēr ir bijis ļoti konservatīvs un uzskatījis, ka šāda ieslēgšanās sevī ļauj izkopt savu stilu.
Sapnis par Spartaku
Pēdējā laikā Latvijas Nacionālajā baletā ir ienākusi spēcīga jaunā paaudze – Alise Prudāne, Jolanta Lubēja, Ieva Rācene, Evelīna Godunova un Aleksandrs Osadčijs. Tas, ka jauno dejotāju vidū ir lasāms tikai viens vīriešu vārds, ir tendence, kas vērojama visā pasaulē. "Nākotnē būs jādomā par kordebaleta vīriešiem, jo es redzu, ka pēc kāda laika papildinājums no skolas nebūs tik liels, cik nepieciešams," par iespējamām izmaiņām trupas nacionālajā sastāvā saka Aivars Leimanis. Jokojot viņš piedāvā plānu B – iestudēt Džordža Balančina Serenādi, kurā ir 24 sievietes un viens vīrietis.
Visām paaudzēm satikties uz vienas skatuves ļauj pagājušajā sezonā pirmizrādi piedzīvojušais balets Bajadēra – otrajā cēlienā uzstājas gandrīz simts cilvēku. "Tā ir izrāde, ko var atļauties iestudēt lielie teātri,» piebilst Aivars Leimanis. "Ceru, ka mums būs arī Spartaks," par Arama Hačaturjana komponēto darbu Jurija Grigoroviča horeogrāfijā saka dejotājs Raimonds Martinovs. "Visu mūžu var krāt pieredzi šai izrādei, jo tā prasa tādu fizisko un morālo slodzi kā neviens cits balets." Krasa loma šajā baletā kļuva par vienu no izcilākajām Māra Liepas daiļradē, pēc kuras angļu kritiķi viņu nodēvēja par "baleta pasaules Lorensu Olivjē". Māris Liepa ir viens no Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas absolventiem, kuru spožākajā zvaigznājā ir arī tādi meistari kā Mihails Barišņikovs un Aleksandrs Godunovs.
Nacionālā baleta zvaigznēm ir dota iespēja iemirdzēties jauniestudējumos. Drīz sāksies mūsdienu horeogrāfijas leģendas nīderlandieša Hansa van Mānena baleta viencēliena 5 tango mēģinājumi, kopā ar šo baletu uz LNO skatuves būs skatāma Karmena Kšištofa Pastora horeogrāfijā. Pirmizrādē, kas notiks 14. februārī, uzstāsies pasaules zvaigzne primabalerīna Uļjana Lopatkina, ar kuru pēdējā laikā bieži dejojis Raimonds Martinovs. "Prieks, ka tāda līmeņa māksliniece izvēlas mūsu solistu," gandarījumu pauž Aivars Leimanis. Uz jautājumu, vai viņš nebaidās, ka labākos dejotājus no Rīgas varētu aizvilināt uz citiem teātriem, Aivars Leimanis atbild: "Visi, kuri bija aizbraukuši, ir atbraukuši atpakaļ."
Uz vienu vakaru mājās atgriezīsies Hamburgas baleta vadošā dejotāja Anna Laudere, kura piedalīsies Galā koncertā 15. decembrī. "Patīkami, ka mēs turamies kopā un nav kā igauņiem – tiklīdz parādās kāds labs dejotājs, tā viņš uzreiz ir prom," piebilst Aivars Leimanis.
Kopā ar Karlsonu lidojam tālāk
Jubilejas sezonā pirmizrādi piedzīvos argentīniešu horeogrāfa Maurisio Vainrota balets Ilgu tramvajs, kas atzīts par gada labāko dejas iestudējumu Dienvidamerikā. "Parasti horeogrāfs parādās sākumā, lai izvēlētos sastāvu, un beigās, lai zelta putekļus uzbirdinātu, bet pārējo darbu veic viņa asistents," ierasto shēmu atklāj Aivars Leimanis. Viņš labprāt gribētu, lai Rīgā tos bārsta angļu horeogrāfs Kristofers Vīldons, kurš Londonas Karaliskajā operā ir radījis asprātīgu un vizuāli iespaidīgu baletu Alise Brīnumzemē, taču līdz mūsu realitātei tas visdrīzāk nenonāks milzīgo izmaksu dēļ. Aivars Leimanis cer, ka jaunākais Jura Karlsona balets Karlsons lido nākamās sezonas sākumā varētu būt ne mazāk aizraujošs un ka scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis spēs pārsteigt ar negaidītām
idejām.
Aivars Leimanis visu laiku ir jaunu horeogrāfijas talantu meklējumos, lai tos pārtvertu, pirms tie ir pārvērtušies par superzvaigznēm un kļuvuši nesasniedzami gan honorāru, gan aizņemtības ziņā. "Pasaulē ir daudz vienveidīgas horeogrāfijas, ir daudz cilvēku, kuri iestudē ģeniālus viencēliena darbus, bet ir ļoti maz tādu, kas iestudē lielās izrādes un kas mīl iestudēt baletu uz puantēm," norāda Aivars Leimanis. Zvaigžņu, kuras dejo uz puantēm, mums netrūkst.
Viņš atceras laiku, kad pie Baltā nama durvīm stāvēja meiteņu pūlis ar puķēm rokās un gaidīja, kad nāks ārā Haralds Ritenbergs, tika izdotas atklātnītes ar dejotājiem, tagad ir citi laiki, taču uzmanības nav mazāk. "Mana meita varētu uztaisīt izstādi no žurnālu pirmajām lapām," kā piemēru min Aivars Leimanis. Jau otrajā paaudzē viņa ģimenē ir cilvēki, kuri par Latvijas Nacionālā baleta vēsturi var stāstīt pirmajā personā. "Mēs katru dienu pūlamies un cenšamies, lai padarītu sevi labāku, trupu labāku, un popularizējam baletu, kā vien varam," saka Elza Leimane-Martinova, kura līdz šim neizmantotas iespējas saskata sociālajos tīklos – pasaulē dejotāji demonstrē savu talantu ierakstos YouTube, fotografējas pirms iziešanas uz skatuves un tvīto no kulisēm. Kurš no latviešu baletdejotājiem varētu uzņemties šo lomu? "Ir jāmeklē kandidatūras!" smejoties atbild Elza.
Galā koncerts
Latvijas Nacionālā baleta 90 gadu jubileja
LNO 15.XII plkst. 19
Biļetes pārdotas