Elita Patmalniece. Vēl viens tetovējums!

Veidot lelles un kostīmus aktieriem populārajai dziesmuspēlei, kam vārdus rakstījis J.Peters, bet mūziku R.Pauls, sākotnēji viņai likās lieliska doma. Cits pēc cita tapa ņipri leļļuki ar mūsdienu pusaudžu vaibstiem un stiliņu. Pat aipods kabatā! Tuvojoties pirmizrādei, Elita kļuvusi domīga: vai izdosies, kā iecerēts? Viņa neslēpj, ka līdzšinējā sadarbība ar teātriem bijusi skandaloza. Nāc pie puikām! ir izrāde, kas domāta ne tikai bērniem, bet arī vecākiem. Reiz šīs dziesmas dziedāja grupa Dālderi. Izrādi spēlēja Rīgas Operetē. Elitai pašai ir četrdesmit ar astīti, un viņa to labi atceras. Krāsaini tērpi, gleznas, TV zvaigznes, tas viss tev bijis. Nu esi nonākusi līdz lellēm — izrādē Nāc pie puikām! tām būs tevis zīmētas sejiņas un tērpi. Vai ir kas tāds, ko tu neapņemtos darīt? Esmu cilvēks — ne jau unikums, bet tāds, kurš var "aiziet tur, nezin kur, atnest to, nezin ko". Cilvēkam nav robežu. Izdomāt var visu ko. Nu labi, uzrakstīt un nolasīt baigo referātu es nevarētu. Ir tāda sajūta, ka visu laiku kaut ko dari. Šāgada sākumā tev bija izstāde galerijā XO. Kopš rudens tevi redzam TV3 raidījumā Izvēlies īsto. Tagad top tērpi Leļļu teātra izrādei. Vai nav par daudz? Vai vispār esi kādreiz ilgstošāk "iekritusi" bohēmā, nespējot pastrādāt? Es visu laiku domāju: kā izdarīt kaut ko lielu, nozīmīgu? Reizēm liekas, ka neko neesmu izdarījusi — mīcos visu laiku uz vietas. Tā dzīve paiet. Katram cilvēkam ir savs dzinulis, sapņi. Bet kā nu dzīvē sanāk… tev piedāvā tādus darbus, un tādus. Kā nu kuro reizi. Vai kādreiz tev arī nesanāk? Man liekas, šī izrāde nesanāks. Izgāzīšos kārtīgi. Tagad rauju, ko varu. Ceru, ka vēl izdosies salikt visus punktus uz i. Skriešu mājās, šodien man jāuztaisa viens tetovējums, jāsameklē bikses un krekls vienam aktierim. Tā izrāde būs baigā! Jauni formas meklējumi: video, kur Raimonds Pauls kā Džeimss Bonds. Jāskatās jau, kāds mums tas vidējais skatītājs. Paskaties, kā balso šovos! Viņiem patīk, ka dejo Vidzis. Kā tu domā, vidējam skatītājam tu patīc? Cilvēkiem priekšstats par mani tāds, dažāds. Asociējos ar jampampiņu, kuram vajag nezin ko. Bet tas krāsainais jau nav tik vienkāršs! Tur vajag ļoti uzmanīgi — ar fonu, salikumiem. Līdzko vienu kustību izdari nepareizi, viss ir galīgā zarā.Zīmēt lelles — tas tev iet pie sirds? Kad man Leļļu teātris piedāvāja sadarboties, domāju — o, ļoti interesanti! Cerēju, ka tā būs izrāde par mošķiem, kur nu varēšu izvērsties. Bet mošķu nebūs… Būs puikas, meitenes un lelles. (Groza galvu.) Agrāk zīmēju lelles baletam. Žagars (Andrejs Žagars, LNO direktors — A.B.-R.) man teica — ko tu tādus ģīmjus zīmē? Un tiešām, kā tādi banāli padomju laiku produkti — lielām acīm, un tā. Tādas tās lelles man ir. Tu taču varētu atteikties, ja darbs nepatīk. Laikam jau tev mierā nosēdēt grūti. Esmu nemiera gars. Nedrīkst atteikties ne no viena darba, ko Dievs sūta, es domāju. Tas nebūtu pareizi. Es taču nemaz neprotu atteikt! Pat ja jūtu, ka nebūs labi. Teātrim taisīt tērpus tev tātad patīk? Ar teātriem tā interesanti. Nesen ieslēdzu televizoru — iet izrāde. Ak dievs, nu, ko viņi tur apmelējas, es domāju. Labāka ir īstā dzīve! Teātris varbūt atklāj kādas problēmas. Parāda kaut ko — vari savilkt paralēles ar sevi. Tomēr pēdējos gados es dzīvoju savu dzīvi, un man neprasās iet uz teātri.Tad tu saki, ka tava dzīve ir interesantāka, svarīgāka par teātri? Ir jau labi, kad izdodas kaut ko smuki sataisīt. Izrāde izdodas. Tomēr reizēm domāju: ko jaunu vispār var vēl cilvēkiem pateikt? Ļoti daudz kas atkarīgs no režisora. Piemēram, Džilindžers. Viņš rakājas savā prātā un atrod tur kaut ko. Cilvēki skatās un padomā par dzīvi no pavisam citas puses. Labi taču, vai ne?Vai tev kā tērpu māksliniecei ir daudz darba piedāvājumu? Bija periods, kad traki nostrādājos Operā. Taisīju Sikspārni. Simt divdesmit tērpu! Pēc tam biju kā beigta gandrīz trīs gadus. Man līdz šim neveiksmīga pieredze ar teātriem. Uztaisu kaut ko, un sanāk skandāls. Ar Klondaiku, piemēram. Varbūt problēma tā, ka nav bijis sižeta, kas mani aizrautu. Kā būs tagad, ar Nāc pie puikām, nu redzēs.Modes kolekcijas tu arī sen vairs netaisi. Esmu domājusi, kāpēc tā. Ir taču Latvijā modes mākslinieki, kas taisa kolekcijas un pārdod. Varbūt arī man vajadzētu. Taču tam vajadzīgs finansējums. Nav vienkārši. Šis gads man vispār… Liekas, esmu apdzisusi. Reizēm ir grūti. Liekas, kāda varētu būt izeja? Tad atkal pienāk jauns rīts — pieceļos un saprotu, viss ir normāli! Viss notiek!Celies vēlu, vai ne? Deviņos desmitos. Kā kuro reizi. Pieceļos un uzvāru kafiju. Nekādu veselīgo zaļo tēju. Iedzeru vitamīnus — kaut kā jau sev jāseko.Tevi vajadzētu rādīt televīzijā kā piemēru tiem, kuri satraucas par darbu, cenām, kredītiem. Tu, šķiet, neuztraucies ne par ko, kaut arī stabilitātes nekādas. Nuja. Nekādas! Man taču ir dzīvoklis, par ko jāmaksā baigā īre! Jau domāju, nu, vsjo, naudu nedabūšu. Nesamaksāšu. Bet salons Putti nopirka manas jakas, un nauda ir! Dieva laime! Tagad man liekas, kaut kas ir jāsadomā. Ne jau tā kā bada laikos, bet nu tā, lai kaut kas tomēr būtu. Tā esmu sākusi adīt jakas. Valdība māca, ka jāsamazina tēriņi. Tu esi gatava no kaut kā atteikties? Es tomēr neatsakos. Jau no bērnības esmu pieradusi lietot Lancome acu tušu. Nu, kā es tagad pāriešu uz kaut ko lētāku? Protams, iepērkoties padomāju: vai man to vajag? Varbūt nevajag? Ja kaut ko ļoti kāroju, pāris dienu pastaigāju apkārt un, ja galīgi nevaru iztikt, tad pērku. Vispār man ir atkarība no iepirkšanās. Liekas, bez tās somas nevaru iztikt! Uzvelku divas reizes, un tad tā karājas skapī. Mierinu sevi ar domu, ka uzdāvināšu to kādam. Smuka lieta, un māsas meitām noderēs. Veikalos tev nav ļoti grūti izvēlēties? Ar priekšmetiem nevajag apaugt, bet ēst un dzert no skaistiem traukiem ir bauda. Vai smuka lampa — tu taču dzīvo ar to visu ikdienā. Esi nostrādājies, pārnāc mājās un jūties normāli skaistā vidē. Tā iedvesmo.Tu jau laikam nevari atļauties trenūzenēs iziet pēc avīzes, lai puse ielas nepagrieztos: o, Elita! Citi saka, esot traki — kad iet man aiz muguras un dzird, ko runā. Es domāju, nav tik traki. Protams, dzīvojot centrā, nevar treniņtērpā uzkāpt uz riteņa un pēc kaut kā aizbraukt. Vai čībās izšļūkt. Varbūt tas nebūtu slikti, ja tā varētu? Itālijā, piemēram, var! Rīgā viss ir pārāk saspīlēts. Cilvēkam taču jābūt brīvam. Jebkam, ko dari, jābūt ar dvēseli. Pa īstam. Ne tikai tāpēc, ka tas skaitās iespaidīgi. Neīstajās lietās var noslīkt, un tu tomēr nebūsi laimīgs. Cilvēks var būt nelaimīgs, vienalga, bagāts vai nabags. Tāpēc vajag dzīvot tā, lai saproti, kādēļ tu dzīvo un kaut ko dari. Kādēļ tev kaut kas ir. Tu bieži tā aizdomājies? Padomāju, kā būtu, ja "visi tilti" pēkšņi lūstu. Varētu iet uz nespējnieku namu. Bet kas tevi tur ņems? Katru mirkli jau ar cilvēku kaut kas var notikt.Kā nākas, ka neesi izdejojusies un izdziedājusies visos iespējamajos šovos? Maz ticams, ka neesi aicināta! Es nejūtos, ka varētu dziedāt. Es uztrauktos. Mani uz tievēšanas šovu aicināja. (Uzmet lūpu.) Es jau nemaz neesmu galīgi resna. Tagad man ir ritenis. Aizbraucu uz Mārupi un atpakaļ uz centru — pāri visiem tiltiem, un jūtos kā cilvēks. Domāju, vēl vajadzētu kādas aktivitātes. Varbūt uz baseinu. Veselā miesā vesels gars! TV3 šovā Atrodi īsto tu esi viena no ekspertiem. Visiem jau patīk dziedi un dejo ar zvaigzni. Nekas cits jau vairs nepatīk. Tie ir svētki: brīvdienu vakarā redzēt populārus cilvēkus. Dzīvot viņiem līdzi. Tad var sākt nedēļu no jauna. Tas ir vesels rituāls! Manuprāt, televīzija ir trāpījusi desmitniekā, angažējot tevi par Baibas Sipenieces ģērbēju. Kā nākas, ka tik labi ar Baibu sastrādājaties? Mums tās komplekcijas līdzīgas. Es iedomājos viņu kā vāzi. Lai televīzijā labi izskatītos, vajag ie­žmiegt korsetē, apakšā — kuplu, un tad kaut ko vēl iespraust. Kādreiz ir bijis, ka kliedz: nēēē, to nevilkšu? Nu, ja negribi, tad nevelc! Ar Rutuli salecos vienreiz. Vakara Ziņas viņam ielikušas 0 punktu par apģērbu, ko taisīju, kad viņš piedalījās Muzikālajā bankā. Uzvilcis pusi uz pusi, ko es biju taisījusi un ko pats grib, un tad mani vaino. Baigais rokstārs! Man gan vienmēr 10 punktus Vakara Ziņas ieliek! Ir bijis, ka Baiba negrib, lai viņai kaut ko uz galvas liek — puķi vai ko. (Mīļi.) Stulbā… Vienmēr kaut ko varēju tomēr iemānīt. Šogad sarīkoji personālizstādi ar izšūtām un eļļas gleznām. Vai gleznot tev jo­projām ir nepieciešamība — neskatoties uz simts citiem darbiem? Gleznas man ir, lai varu izlikt visu, kas man pašai patīk, kur neviens mani neregulē. Tās liek mainīties. Kaut gan bieži cilvēkam ir, ka mainies, mainies un nekādi nevari izmainīties. Vai esi laimīga, ka tev ir savs zīmols? Varētu pat teikt, tu pati esi viens staigājošs zīmols! Forši, ka mani var atšķirt, vai ne? Man tikai to savu zīmolu vajadzētu kaut kā attīstīt. Taču vispirms jāatrod dziļāks slānis: ko es gribētu dot cilvēkiem? Kas man pašai patīk? Kā nākas, ka tik sabiedrisks, krāšņs cilvēks kā tu dzīvo viens? Kaut ko dzīvē tu dabū un kaut ko nedabū. Es vispār esmu visīstākais ģimenes cilvēks. Domāju, būšu kā Pelnrušķīte, visu ko darīšu. Man būs vīrs un trīs, nē, divi bērni. Nezināju, ka man būs jādzīvo savādāka dzīve. Nav jau tā, ka man nav neviena vīrieša. Man tāpat kā katrai sievietei… Arī māju tīru, ēst taisu. Jābūt radošai visās jomās. Vienīgā problēma, ka skaisti, garšīgi kaut ko sataisi un tad ir jāēd. Tā var palikt resna! Ārprāts!