1903.gadā publicēto Londona darbu The Call of the Wild (vāciski - Ruf der Wildnis, tā sauc arī izrādi) varbūt pēc jēgas precīzāk latviskot būtu Mežonības alkas, Dabas kliedziens vai vēl kā citādi, jo stāsts ir par Amerikas Klondaikā – zelta meklētāju skarbajā paradīzē Aļaskā parādu dēļ "iesprūdušu" vīru, kurš sadraudzējas ar suņiem – kamanu vilcējiem un pamazām izdzīvošanas procesā kopā ar saviem jaunajiem kompanjoniem atklāj sevī kaut ko "dzīvniecisku" jeb dabisku.
Režisors gan brīdina, ka neraugoties uz dažādu suņu iesaistīšanu skatuviskajās norisēs kopā ar sešiem aktieriem (šoreiz starptautiska trupa – izrādē piedalās arī aktieri no Beļģijas un Austrijas), inscenējumā maz palicis "autentiskā" Džeka Londona – tā nav izrāde par Aļasku XIX gadsimta Zelta drudža laikos, bet gan par personības drudzi - "dabiskā, mežonīgā" iztrūkumu XXI gadsimta cilvēkā.
Pasaulē savulaik, jau kopš pirmās ekranizācijas 1935.gadā, tūkstošiem kinoskatītāju valdzinājušas filmas, kurās bez suņiem galvenajā lomā mirdzējušas zvaigznes Klārks Geibls, Čārltons Hestons, Rutgers Hauers. Teātrim romāns saprotamu (dzīvnieki!) iemeslu dēļ palicis "cietais rieksts". Redzēsim, kā ar poēmu prozā ticis galā Alvis Hermanis, kurš riskējis un uz Kammerspiele skatuves izvedis 8 suņus, arī aktierus suņu maskās un citus teatrālus trikus/brīnumus. Izrādes scenogrāfs Rūdolfs Bekičs, kostīmus veidojusi Monika Pormale, izrādes tapšanā lielu palīdzību sniegusi Inga Rozentāle. Mana recenzija – nākamās nedēļas Kultūras Dienā.
Sīkāka info par A.Hermaņa izrādēm: www.muenchner-kammerspiele.de