"Vieni sacīja: "Tā nemaz nav luga," - un nav arī. Dramatiska poēma, dziedājums, kur nav klasiskā konflikta, ko Auseklis apzīmēja par "divu patiesību škēpošanos". Tas iezibsnī tikai atsevišķos skatos. No drāmas teorijas un tehnikas Māra Zālīte nezina nenieka, un nav arī gaidāms, ka viņa sāks studēt veco Freitāgu vai, teiksim, Anikstu. Tādas lietas vairs nav modē, un arī Māra Zālīte mums ir moderna meitene. (..) Murjāņu sporta skolā fiziski trenētajai jaunietei teātra siltumā un ērtībā nāca miegs. Un vēlāk? Vēlāk pirmo lielo iespaidu atstāja Pērs Gints Jaunatnes teātrī. Izrāde lika apjaust, kāds spēks ir teātra uzrunai, ka tas var piespiest pārlūkot savu dzīvošanu," - tā pirms 32 gadiem par pirmo teātra vēsturē un laikabiedru polemikā ierakstīto režisora Pētera Pētersona un scenogrāfa Ilmāra Blumberga dramatiskās poēmas interpretāciju Jaunatnes teātrī rakstīja teātra zinātniece Lilija Dzene (Jaunā gaita. Nr. 184, 1984).
Otrreiz Latvijas teātrī "pārlūkot dzīvošanu" izaicinās Ineses Mičules iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī ar radošo komandu: aktieriem Regīnu Razumu, Elitu Kļaviņu, Ivetu Poli, Anci Strazdu, Andri Keišu, Vili Daudziņu, Gati Gāgu, Vari Piņķi, Andi Strodu, Ivaru Krastu, Edgaru Samīti, Mārtiņu Velpu, scenogrāfi un kostīmu mākslinieci Katrīnu Neiburgu un komponistu Rihardu Zaļupi.
Māras Zālītes vēl pirms Latvijas brīvības atgūšanas rakstītais darbs ir tiešs kā pliķis un savā ziņā gaišredzīgs. Viena no remarkām: "Pēc 20 gadiem. Tā pati istaba. Nolaista, nekopta. Pretstatā - bagātīgs, krāšņs galds istabas vidū. Ļaudis ēd, dzer, dzīro. Centrā Miķelis, resns, uzblīdis." Brāļi pie tēva zārka atnākušajai Mārai izlūdzas dāvanas, kas viņus degradē.
Inese Mičule, kura atjaunojusi arī Māras Zālītes rokoperas Kaupēn, mans mīļais un Lāčplēsis, atklāj, ka šo darbu izlasījusi un iemīļojusi jau jaunībā, kad par režiju vēl pat nedomāja. Tā prātā bijusi arī vēlāk, tomēr Māras Zālītes lugu grāmatai plauktā nav iedrošinājusies ķerties klāt. Pirms pieciem gadiem pēc veiksmīgas sadarbības Ziemassvētku koncertā viņai piezvanījusi Māra Zālīte un ierosinājusi, ka Inesei varbūt vajadzētu ķerties klāt pie Pilnas Māras istabiņas. Pagāja laiks, vairāki gadi. "Gaidīju, kad notiks mirklis." Mirklis notika, kad, piedāvājot Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskajam vadītājam divas idejas, viņš nevilcinoties izvēlējās Ineses Mičules ieceri iestudēt Pilnu Māras istabiņu.
"Kopš uzrakstīšanas brīža ir pagājuši 35 gadi. Man ir 36, un patiesībā es esmu tas bērniņš, kuram ir iedota dāvana - brīvība. Un ko mana paaudze ar to ir izdarījusi? Ir kauna sajūta, ka mēs neko nedarām, lai Latvija būtu skaistāka, labāka. Mēs tikai patērējam šo dāvanu," saka Inese Mičule. Visgrūtāk režisorei šķiet pieslēgties pasakas loģikai. "Ir daudz mīklu, noslēpumu, neizskaidrotā, kas ir jāpieņem. Mums jau ir vieglāk, ja visu izskaidro. Bet tas nedarbojas," mēģinājumu procesā secinājusi Inese Mičule.
Māra Zālīte pretēji savam principam "vecajos darbos neko nemainīt" (Diena, 31.12.2015.) Pilnu Māras istabiņu ir nedaudz pārrakstījusi un papildinājusi. "Mums ar Māru kopā bija brīnišķīga ziema, pavasaris un vasara. Gan sarunās, gan tikšanās," stāsta režisore. "Māra ir gājusi līdzi laikam. Ja toreiz nebija mātes - savas zemes, tagad mums tā ir. Tagad ir svarīgi, ko mēs esam izdarījuši ar savu mātes dāvanu," Inese Mičule neslēpj, ka viņu Pilna Māras istabiņa uzrunā dziļi personīgi. "Man tā luga nedod mieru. Eju pa ielu un domāju - kur ir mans Austras koks? Kas ir mans Austras koks? Mēs esam tie zari, bet zari arī tūlīt nolūzīs..." Ļoti būtiska Māras Zālītes dramatiskajā poēmā režisorei šķiet arī mākslinieka tēma. Vai mākslinieks spēj tikai sēdēt ziloņkaula tornī un "rakstīt, rakstīt, rakstīt" nenoskārstai vajadzībai, norobežojoties no rijējiem un patērētājiem, vai tomēr spēj palīdzēt tautai "neierotēt un mainīties"?
Ir vērts aizdomāties, kāpēc tieši šobrīd teātrī repertuārā vienlaicīgi ir Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties (GIT), Uguns un nakts (Nacionālajā teātrī) un nu - Pilna Māras istabiņa Jaunajā Rīgas teātrī, un ko teātra ļaudis vēlas mums ar to pateikt.