Ir jānāk jaunai idejai
Režisora un Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskā vadītāja Alvja Hermaņa priekšlasījums Pasaules teātra kritiķu kongresā Sofijā
Alvja Hermaņa runa Pasaules teātra kritiķu kongresā Sofijā Bulgārijā sašķēla teorētiķus divās nometnēs — new writing/verbatim jeb jaunās drāmas un dokumentālā teātra apoloģētos, kas kategoriski oponē latviešu režisoram, pārmetot tam ideālisma un optimisma = pozitīvisma pilnu skatienu uz teātri un dzīvi, un sajūsminātos hermanistos, kam tuva režisora ideja par "maiguma", humānisma jeb nevardarbības teātra praksēm. Mums šķiet svarīgi iepazīstināt arī latviešu kultūrorientēto publiku ar Hermaņa "radāmajām domām", vēl jo vairāk tāpēc, ka šajās dienās Alvis Hermanis uzaicināts piedalīties ar priekšlasījumu Amerikas PEN centra festivālā Public Lives/Private Lives (Publiskās dzīves/privātās dzīves), kas notiek no 29.aprīļa līdz 4.maijam Ņujorkā un kurā virkne pasaules literatūras un mākslas prominenču (tajā skaitā Salmans Rušdi, Umberto Eko, Īens Makjūans, Maikls Ondātje, Enna Prūla, Ravi Šankars, Mia Ferova, Mario Vargass Losa u.c.) diskutēs par būtiskiem pasaules politikas, sociālās un intīmās dzīves jautājumiem un mūsdienu rakstnieka = mākslinieka vietu un lomu šo komplicēto procesu atspoguļošanā, meklējot atbildi uz jautājumu — kā un vai vispār iespējams adekvāti izteikt dzīvi mākslas tēlos? Sīkāka informācija par festivālu — www.pen.org/american PEN centre.
Normunds Naumanis
***
Ja mūsdienās praktizētu publiskus nāvessodus, varētu būt diezgan droši, ka tie izkonkurētu teātru apmeklēšanu. Gan gladiatoru cīņas pirms 2000 gadiem, gan raganu dedzināšana viduslaikos, gan giljotinēšana Franču revolūcijas laikā, gan nacistu kāršana Eiropas pilsētu laukumos pavisam nesen — tās visas bija sava veida teātra izrādes, kuru absolutizētajam dramatismam skatītāju nekad netrūka.
Holivudas producenti joprojām turas pie pārliecības, ka katrā kārtīgā pilsonī ir paslēpies slepkava un maniaks. Un katrs vidusšķiras skatītājs, sākot ar tīneidžeriem un beidzot ar mājsaimniecēm, ļoti labprāt identificējas ar bandītiem vai vismaz ar cilvēkiem, kuri nēsā ieročus.
Var jau būt, ka īpaši mūdienu sabiedrībā, kura ir apsēsta ar drošību un veido sevi pēc modeļa, kurš aizvien vairāk līdzinās totalitāram bērnudārzam, dziļi sirdī alkst terora, destrukcijas un asiņu. Tā varētu patiešām likties, ja paskatās apkārt, kas šodien notiek uz pasaules teātru skatuvēm. Vai tas tiešām tā ir?
XX gs. vidū Antonens Arto izvirzīja jaunu teātra paradigmu — uz skatuves ir jāatklāj cilvēka zemapziņa un teātra ļaužu uzdevums ir doties tajās teritorijās, kuras ir apslēptas un neredzamas. Varbūt pirms 60 gadiem tas arī likās iedvesmojoši, taču šodien, manuprāt, nav interesanti. Jo nekas īpaši dziļš un sarežģīts jau tur nemaz nav apslēpts. Un tam, ka cilvēki cēlušies no pērtiķiem, pierādījumu vairs netrūkst un meklēt jaunus ir vienīgi laika tērēšana. Daudz interesantāk šodien ir mēģināt pierādīt pretējo — ar ko tad cilvēki atšķiras no dzīvniekiem. Tātad gribu apgalvot, ka Arto teātra ideja šodien ir pilnībā izsmelta un vienkārši garlaicīga. Tur sēnes vairs neaug. Tās visas ir nolasītas. Un iespējams, ka Sāras Keinas piemērs ir pēdējā pietura jeb galastacija šim teātra virzienam.
Un tomēr — kāpēc teātra radītāji joprojām turas pie pārliecības, ka labākais veids, kā komunicēt ar skatītāju, ir lietot agresiju un varmācību? Kāpēc šodien, kad teātra grima profesija ir gandrīz izzudusi, proporcionāli arvien palielinās mākslīgo asiņu patēriņš uz pasaules skatuvēm? Kāpēc teātra profesionāļi, kuri savā ikdienā, sazinoties ar ģimenes locekļiem un draugiem, cenšas nelietot agresiju, tic, kas tas ir labākais veids, kā veidot dialogu ar skatītājiem — nepazīstamiem, svešiem cilvēkiem, kuri turklāt samaksājuši naudu, lai šis dialogs vispār notiktu?
Ne velti es fokusējos uz profesionāļiem, jo amatierteātrī, cik esmu redzējis, agresijas ir daudz mazāk. Vai tiešām atbilde ir tik vienkārša — nauda un tirgus? Būt pēc iespējas atraktīviem, taisīt troksni? Pats, būdams profesionāls režisors, varu apliecināt, ka tehnoloģija, veidojot mizanscēnu, eskalējot tās agresīvo potenciālu, ir gaužām elementāra. Tā ir patiešām primitīva metode un neprasa īpašas spējas vai zināšanas. Veidot mizanscēnu, iedarbinot instinktus, ir tikpat sarežģīti kā pavāram uzvārīt olu un uzcept kartupeļus.
Jaunajā Rīgas teātrī virs durvīm, pa kurām aktieri uziet uz skatuves, ir uzkrāsots uzraksts, kura autors ir Pīters Bruks: "Enerģijas kvalitāte, kura rodas skatītāju zālē, vienmēr būs precīzi adekvāta enerģijas kvalitātei, kura nāk no skatuves." Šis citāts ir balstīts elementāros fizikas likumos. Zemes enerģijas vienmēr komunicēs tikai tajā pašā līmenī. Ir neiespējami cerēt uz garīgu dialogu, ja tu lieto agresiju kā saziņas līdzekli.
Protams, mēs zinām, ka jau vēsturiski lugu varoņi ir raduši risināt konfliktsituācijas, nogalinot viens otru, izdurot acis vai griežot viens otram no miesas laukā gaļas gabalus. Tomēr parasti cilvēki tā neuzvedas. Skatīsimies patiesībai acīs — tāpat skaidrs, ka gandrīz visas pasaules lugas tomēr ir sarakstītas par psihiski nelīdzsvarotiem cilvēkiem. Tāpat objektīvs ir fakts, ka eksistē atsevišķas kultūras tradīcijas, kurās sabiedrība teātri uztver kā dakteri (piemēram, vācu valodas teātrī), kura pienākums ir meklēt un uzrādīt slimības, ar kurām šī sabiedrība saslimusi. Šīs pacienta un daktera attiecības ir jau vēsturiski reglamentētas un, paldies dievam, labi apmaksātas. Tāpēc arī nav jābrīnās, ka vācu skatuves tik bieži atgādina slimnīcu uzņemšanas nodaļas, un aina, kas paveras, ir klīniska gan vizuāli, gan pēc būtības. Tur arī asiņu visvairāk. Protams, vācu teātrim ir daudz pozitīvu īpašību, un tas nav vainīgs, ka režisori visā pasaulē ir spējīgi atdarināt tikai šī teātra ārējās izpausmes, kas bieži vien apstājas pie tās pašas agresijas.
Starp citu, — ironija arī, manuprāt, ir agresijas paveids. Jo tā nogalina emociju. Bez šaubām, jau pašā teātra pamatā ir kaut kas aizdomīgs un pretdabisks. Tā tomēr nav normāla situācija, kad liels skaits nepazīstamu cilvēku sapulcējas tumšā istabā, kur viena daļa skatās, kā pārējie izliekas par tiem, kas viņi nav.
Pēc 25 gadiem, strādājot šajā profesijā, varu atzīties, ka esmu secinājis dīvainas lietas. Liela daļa cilvēku, kuri izvēlējušies kļūt par aktieriem un režisoriem, — kā to lai delikātāk pasaka, — ir cilvēki ar mentālām novirzēm.
Un tie, kuri nav, — daudzus gadus nostrādājot šajā profesijā, — par tādiem kļūst. Tas tomēr nav veselīgs darbs. Atstāj savas sekas, dažreiz arī medicīniskas. Ne es pirmais esmu to ievērojis. Jau Staņislavskis par to rakstīja. Esmu pārliecināts, ka arī katram no jums būs savi piemēri šai teorijai par labu.
Starp citu, viens no iemesliem, kāpēc piekritu uzstāties šai auditorijai, ir mana pārliecība, ka ļoti lielā mērā par agresijas kultivēšanu teātrī ir atbildīgi teātra kritiķi. Jo daudzi režisori nav pārāk patstāvīgi domājoši, viņi seko līdzi konjunktūrai. Un to veido teātra apskatnieki. Un tie esat jūs, ka esat izdomājuši sinonīmu — skandalozs režisors ir veiksmīgs režisors. Kā lai savādāk izpelnās šo jūsu uzslavu? Kā lai nabaga režisors pievērš sev jūsu uzmanību?
Protams, visgrūtāk ir taisīt pozitīvu teātri. Vācu kritiķi to nicīgi sauc par feeling good teātri. Un visgrūtāk ir uztaisīt izrādi par veseliem, harmoniskiem un laimīgiem cilvēkiem. Tehnoloģiski tas ir visaugstākās sarežģītības pakāpes uzdevums. Un varmācības entuziasti teātrī, pēc maniem novērojumiem, ir nevis skatītāji, bet gan teātra praktiķi un kritiķi. Skatītājiem jau sen tas ir apnicis, un viņi tam vienkārši vairs nepieslēdzas un to neuztver nopietni. Bet tā jau ir teātra mūžīgā problēma — skatītājs vienmēr attīstās ātrāk nekā pats teātris, kurš vienmēr velkas iepakaļ, nocīnījies pats ar savu infantilismu.
Arto paradigma ir mirusi. Ir jānāk jaunai idejai. Pilnīgi pretējai. XXI gs. teātris būs vienīgā mākslas forma, kas nepadosies digitalizācijai. Teātris vienmēr būs nevis diskos, bet šajā īpašajā situācijā, kad dzīvi cilvēki satiek dzīvus cilvēkus.
Tā ir ļoti humāna mizanscēna. Tikai atkal jābūt uzmanīgiem un jācenšas nesaputrot afektāciju ar emocionalitāti. Un ja nu ļoti gribas sist un bliezt, tad es piedāvāju jaunu lozungu — bliezt ar maigumu.
Spēka lietošana vienmēr bijusi vājuma pazīme.
Alvis Hermanis
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.