_ Tās skatuvisko redzējumu veidojis teātra galvenais režisors un operas trupas vadītājs Aleksandrs Titeļs, kura māksliniecisko rokrakstu Rīgā iepazinām Staņislavska un Ņemiroviča - Dančenko teātra iepriekšējās viesizrādēs Rīgā 2004.gadā, Sergeja Prokofjeva operas Laulības klosterī iestudējumā. Tas palicis atmiņā ar savu gaisīgo, dzīvespriecīgi starojošo tēlu - viss baltā, viss lidojumā. Jau vairāk nekā piecpadsmit gadus A.Titeļs ir operas trupas mākslinieciskais vadītājs un teātra galvenais režisors. Mocarta _Cosi fan tutte _ 2007.gadā piešķirtas trīs _Zelta Maskas_ prēmijas, tai skaitā labākais operas diriģents Volfs Goreliks un labākais operas režisors Aleksandrs Titels. Vēl trīs kategorijās izrāde bija nominēta. Par režisoru Aleksandru Titeļu tuvāk iztaujāju teātra zinātnieci, K.Staņislavska un V.Ņemiroviča-Dančenko teātra ārzemju sakaru vadītāju Irinu Černomurovu, kura viesojās Rīgā. _ _
Kā viņš strādā. Kas dara tik atšķirīgu viņa režisora rokrakstu?
Lieliskā, gaišā humora izjūta! Laikmetīgums. Viņš nenoveco, jo nezaudē interesi pret apkārtējo pasauli. Viņš prot to vērot un izjust. Viņu interesē viss, un viņš ļoti smalki ieklausās it visā, kas šajā pasaulē notiek. Viņam, protams, ir sava, stingra pozīcija un principi, paņēmieni, taču viņš kā mākslinieks ar izsmalcinātu gaumi un maņām, arvien notver intonāciju, kuras mūsdienu dzīvei vai nu pietrūkst, vai arī to nepieciešams izcelt un akcentēt. Jo kas tad ir māksla? Īstenības spogulis!
Uz Rīgu Titeļs atbrauks īsi pirms savas 60. jubilejas, kas apritēs šoruden, novembra beigās. Taču viņš joprojām izskatās jauns un izstaro enerģiju. Viņā visu laiku rūgst radošas idejas. Viņš nav noguris no dzīves. Bet, kā zināms, daudzi mākslinieki mēdz nogurt, ieslīgst rutīnā. A.Titeļu bezgalīgi interesē visa apkārtējā dzīve. Viņš ir pozitīvi noskaņots gan kā cilvēks, gan kā mākslinieks. Pat ja visapkārt dzīvē būs ļoti slikti, viņš meklē un atrod saules staru pat peļķē un visparastākajā ūdens glāzē. Arī skumju stāstu viņš vēsta poētiski, caur vieglu smaidu. Viņa izrādes ir poētisks materiāls! Tajās valda akvareliskas krāsas, caurredzamā faktūra, kāda piemīt tikai akvareļiem. Viņam svarīgi, lai izrādēs vējo gaiss, atmosfēra. Viena no viņa iemīļotākajām tēmām ir mīlestības apdziedāšana.
Operās gan mīlestība un nāve mēdz būt ļoti cieši blakus!
Titeļs ir dzejnieks pēc būtības. Tāpēc arī mīlas un nāves polaritāte viņam izdodas, bet - kā dzīves apliecinājums. Tā ir vēl viena būtiska viņa profesionālā īpašība: viņš «ievelk» šajā dzīvajā dzīves un jaunības izjūtā visus savu izrāžu dalībniekus, neatkarīgi no viņu pašu vecuma. Viņam ir svarīgi, lai visi uzturētu labu fizisko un vokālo formu. Mēģinājumu darba gaitā no viņa bieži dzirdēts: «mīļie, mūsu izrāde taču ir par mīlestību un mums ir jāpanāk, lai skatītājs tai noticētu. Operas žanra nosacītība ir vispārzināma, tomēr tā nedrīkst būt tādā pakāpē, ka skatītājs vairs nenotic, ka mūsu priekšā ir Romeo un Džuljeta!» Kāpēc viņa izrādes izdodas tik dzīvas un aizraujošas? Tāpēc ka viņš no māksliniekiem izvilina dzīvo dzīvi. Kamēr mūzika, tēls un mizanscēnas nebūs organiski «pieaugušas» izrādes lomu atveidotājiem, viņš viņus vienkārši neizlaidīs uz skatuves! Titeļs ļoti mīl jaunos māksliniekus un iedvesmojas no viņiem. Cosi fan tutte, tāpat kā visas mūsu teātra izrādes rodas konkrētiem izpildītājiem, konkrētiem trupas māksliniekiem. Tās netop kā abstraktas režijas shēmas.
Kāda ir Titeļa - teātra mākslinieciskā līdera (operas trupas vadītāja, galvenā režisora) nozīme?
Viņš atnāca teātrim ļoti smagā situācijā - brīdī, kad operas trupa, orķestris, viss bija gandrīz pilnīgā iznīcībā. Tur bija drupas! Tā bija nevis vienkārši krīze, bet ieildzis konflikts, skandāli, šķelšanās, intrigas. No teātra līdz ar iepriekšējo līderi Jevgeņiju Kolobovu aizgāja koris, orķestris, un palika tikai daži solisti. Bija streiki un pat kautiņi. Brīdī kad Titeļam piedāvāja nākt par operas trupas vadītāju, teātris jau bija kā tuksnesis! Viņš piekrita un tieši viņa pozitīvais uzstādījums izrādījās noteicošais: atnākot šajā postažā viņam izdevās ļoti strauji izveidot vislabāko operas trupu! Pirmā viņa izrāde bija Bohēma, kas 1996.gadā apliecināja gan paša Titeļa režijas stilu, gan jaunu teātri un veselu grupu jaunu, lielisku dziedātāju. Gandrīz visi viņi tagad dzied Eiropas vadošajos operteātros un Ņujorkas Metropolitan operā, taču vienlaikus paliek mūsu trupā un turpina darbu mūsu teātrī. Krievijā, ārzemēs.
Kādā kontekstā radās Mocarta Cosi fan tutte iestudējums, ko redzēsim Rīgā?
Cosi fan tutte mēs saucam par «mūsu otro Bohēmu», jo arī šis iestudējums nāca klajā pēc pauzes: tā bija pirmā pirmizrāde, atsākot darbu uz mūsu skatuves pēc teātra rekonstrukcijas. (Rekonstrukcijas laikā, kas ilga divus gadus, mēs daudz uzstājāmies viesizrādēs, sāņus no Maskavas teātra dzīves.) Savā talantu un fantāzijas bagātībā, izteiksmes svaigumā un piepildītībā izrādē skatītājus uzrunāja atkal jauna - Titeļa darba gados jau trešā spilgtā mūsu teātra dziedātāju paaudze! «Jauni, talantīgi, skaisti - un, turklāt vēl dzied!", par viņiem teica mūsu viesizrādēs Itālijā. Visi tikai atkal brīnījās: kur viņš viņus ņem?! To varam saukt par teātra trešo atdzimšanu!
Vai pēc Cosi fan tutte jau tapis vēl kas jauns, būtisks?
Pētera Jevgeņijs Oņegins. Tas ir īpašs gadījums, jo pirmoreiz visā mūsu teātra pastāvēšanas vēsturē, mēs nomainījām Jevgeņiju Oņeginu, kuru veselus astoņdesmit gadus (!) glabājām un spēlējām paša tā dibinātāja, leģendārā Konstantīna Staņislavska režijā. Tā bija unikāla, izcila izrāde, dzīvs piemineklis Staņislavska režijas meistarībai.
Piedāvāt jaunu versiju pēc tāda, paaudzēs saglabāta un spodrināta etalona, ir liela atbildība un risks!
Tas attaisnojās. Jevgeņiju Oņeginu Titeļs iestudēja kopā ar scenogrāfijas vecmeistaru Dāvidu Borovski. Tas izrādījās scenogrāfa pēdējais darbs, drīz pēc tam viņš mira. Tagad ļoti daudzi vēlas šo iestudējumu redzēt mūsu viesizrādēs! Tās spēks ir asociācijas. Titeļs izspēlē šo izrādi plašā poētisko asiociāciju telpā, nevis konkrēti norāda ar pirkstu. Viņa Jevgeņija Oņegina pēdējā aina - Tatjanas un Oņegina tikšanās - pat šķiet kā tilts uz Hermaņa un Ļizas liktenīgo satikšanos Pīķa dāmā.