Grāmatā ietverts fotostāsts par 2012./2013. gada, teātra 90. sezonu, ko caurvij esejas par teātra būtību, darbu un cilvēkiem. Grāmatas ievadā sniegta visu 90 darba gadu iestudējumu hronika.
"Lai arī Valmieras teātra vēsture ir iekļauta kopējā grāmatā par Latvijas teātriem, savā jubilejā Valmieras teātris, protams, būtu pelnījis atsevišķu grāmatu par tā vēsturi," norāda teātra direktore Evita Sniedze. "Tomēr tas prasītu vairāku gadu darbu, jo daudzi teātra vēstures posmi būtu pilnīgi jāpārvērtē. Padomju laikā par teātra sākumu tika pieņemts 1919. gads, kad trīs mēnešus darbojās lielā mērā politiski angažēts teātris. Konsultējoties ar teātra vēsturniekiem, mēs izvēlējāmies skaitīt savu vēsturi no 1923. gada, kad teātra darbība vairs netika pārtraukta. Diemžēl vēsturiskam pētījumam nebija resursu, tāpēc izvēlējāmies dokumentēt teātra 90. sezonu. Dažreiz mēdz veidoties sakritības, kas kādu laika posmu padara par robežšķirtni. Iepriekšējā sezona bija kā spogulis, kurā varēja redzēt visu teātra dzīves amplitūdu."
Grāmatā iekļauto fotogrāfiju autors Juris Kmins atzīst, ka, gadu dokumentējot teātra norises, kas citkārt nepiederošām personām nav pieejamas, viņš guvis lielu profesionālo gandarījumu. "Vienīgais, kā man ir žēl - es laikam zaudēju zināmu intrigu par teātri. Zemapziņā es to uzreiz redzu no aizkulisēm, bet arī tam ir savs šarms," teic fotogrāfs.
Grāmatas dizainu veidojis teātra mākslinieks Reinis Suhanovs: "Lai arī grāmata ir par šodienu, tajā jūtams viss, kas noticis. Grāmata sākas ar pamatīgu hroniku – uzreiz ir skaidrs, cik bieza ir bijusi teātra vēsture. Lai arī Valmieras teātris strādā diezgan jaunā ēkā, te viss ir piesūcies ar bijušo. Pat ja nav redzētas, piemēram, Pētera Lūča vai Valentīna Maculēviča izrādes, tās šeit kaut kādā veidā joprojām ir dzīvas. Valmieras teātris, manuprāt, ir pēctecības teātris."