Man ļoti patīk šī luga – savu formālo iemeslu iestudēt ungāru dramaturga Ferenca Molnāra pagājušā gadsimta sākumā tapušo Liliomu atklāj Edmunds Freibergs, kurš par šo darbu domājis jau kādu laiku. "Izrādēs ir daudz sarkasma un ironijas," par latviešu teātra repertuāru saka režisors, kurš uzskata, ka skatītāji no skatuves cer sagaidīt pozitīvas emocijas un ka viens no tādiem darbiem, kas tās varētu dot, ir tieši Lilioms. "Man šķiet, ka tajā ir silta dvēsele," akcentē Edmunds Freibergs.
Turklāt viena no šajā lugā izspēlētajām tēmām ļoti sasaucas ar mūsdienām – Lilioms tiek izmests no dzīves karuseļa un vairs nevar atrast tajā vietu, un sapņo tikt prom. Uz Ameriku, uz Ameriku! "Tāpat kā daudzi šodien," līdzības velk režisors, kura izvēlētās lugas galvenais varonis vēro vilcienus, kas aizbrauc, un domās dodas tiem līdz. "Tām sliedēm nekur nav gala," piebilst Edmunds Freibergs, kuram ļoti tuva ir tajā aprakstītā vide – nomale – un tajā dzīvojošie tā sauktie mazie cilvēki.
"Es pats nāku no Torņakalna un šos cilvēkus ļoti labi pazīstu un mīlu," atzīstas režisors, kurš atceras, ka bērnībā kopā ar citiem bērniem regulāri gājis uz Ropažu ielu dzelzceļa sliežu rajonā, sēdējis un gaidījis, kad brauks nākamais vilciens uz Jelgavu. "Ja vēl lokomotīves vadītājs ar roku pameta, tas bija tāds piedzīvojums, tāda laime," stāsta Edmunds Freibergs, kura zināšanām par šo vidi vajadzētu palīdzēt iestudēt Lilioma jauno versiju, jo iepriekšējais Nacionālā teātra iestudējums tiek uzskatīts par vienu no visnoslēpumainākajām izrādēm Latvijas teātra vēsturē.
Brieža mugurā
"Imanta Kalniņa dziesmas bija pie vainas," iespējams, visbūtiskāko iemeslu, kas Alfrēda Jaunušana septiņdesmito gadu sākumā veidoto izrādi pārvērta leģendā, min Edmunds Freibergs. "Lilioma sešas dziesmas es uzrakstīju piecu stundu laikā, neko neslīpējot un nelabojot. [..] Tās ir zvaigžņu stundas, kad gadās vienā paņēmienā dabūt gatavu – daudz un forši," 1985. gadā žurnālā Liesma atklājis komponists Imants Kalniņš.
"Atkal, atkal ir debesis pušu," – 2001. gadā Nacionālā teātra aktieri vienojās kopējā dziesmā ar tūkstošbalsīgu kori Rīgas 800 gadu jubilejai veltītajos Dziesmu svētkos – daudzi no dalībniekiem nebija ne dzimuši, kad šī izrāde bija skatāma teātrī, ne lasījuši lugu, bet pārliecinoši dziedāja, ka "viena vieta uz brieža vēl brīva". Kas tas par briedi? Daudzi raustīja plecus. "Katrs viņa poētiskais tēls ir brīnišķīgs – tie jau neprasās pēc utilitāra atšifrējuma," par Māra Čaklā dziesmu tekstiem saka Edmunds Freibergs.
Kā vēl vienu Jaunušana izrādes panākumu iemeslu viņš min aktieru atdevīgumu, ar kādu viņi dzīvojuši uz skatuves. "Aktieri ļoti mīlēja šo izrādi," uzskata režisors, kurš sava Lilioma iestudējuma sākumā ir ieplānojis simbolisku stafetes maiņu – kādreizējie galvenā varoņa atveidotāji Uldis Dumpis un Ģirts Jakovļevs "dos impulsu" jauniņajam Liliomam, kura lomā dublēsies Kaspars Dumburs un Ivars Kļavinskis.
Jaunušana zupa
Edmundam Freibergam ir bijusi iespēja šo izrādi noskatīties klātienē, lai gan viņš to tagad atceras ļoti fragmentāri – atmiņā ir palikusi Astrīda Kairiša Jūlijas lomā. "Dzejnieces vārdiem runājot, viņas baltumam bija septiņas krasas, viņas gavilēm – septiņas sāpes," 1973. gadā izdevumā Māksla rakstīja teātra zinātniece Rita Melnace. "Šo lomu varētu spēlēt un spēlēt," par Jūliju toreiz teica aktrise. "Tā bija viņas loma, kaut arī Astrīda Kairiša ir pierādījusi, ka viņas lomas ir visas, kuras viņa spēlē," uzsver Edmunds Freibergs. Vairāk nekā pēc četrdesmit gadiem saliekot kopā visus iespaidu gabaliņus, režisors saka: "Tā bija – labā nozīmē – ļoti teatrāla izrāde, spilgta un emocionāla."
"Tas Lilioms ir bišķiņ mīts," pirms pusotra gada videointervijā laikrakstam Diena savu uzskatu pauda aktieris Uldis Dumpis, kurš kopā ar savu kolēģi Ģirtu Jakovļevu bija saskaitījis un noskaidrojis, ka kopā nospēlētas tikai kādas 54 izrādes – tiem laikiem tas nebija daudz. "Tad, kad paziņoja, ka to ņem nost, sākās milzīga ažiotāža, un mēs spēlējām četras pēdējās izrādes," atceras aktieris, kuram šī loma kā šlepe vēl ilgus gadus vilkusies līdzi un – kur ne parādies! – mūžīgi vajadzējis dziedāt Lilioma dziesmu. Vēlāk Alfrēds Jaunušans gribējis izrādi atjaunot. "Mēs ar Astrīdu Kairišu gājām un lūdzām, lai to nedara – sildīta zupa ir sildīta. Jaunušans saprata," par mēģinājumu reanimēt Liliomu stāstīja aktieris.
Cita leģendām apvīta izrāde – Skroderdienas Silmačos – gadu no gada parādās uz Nacionālā teātra skatuves, bet Lilioma gadījumā ir tikusi piekopta nogaidīšanas taktika. Pirms 17 gadiem tas iznira Liepājā Jura Bartkeviča režijā. Pēdējos gados uz dažādu valstu skatuvēm vēl un vēl tiek pārstāstīta "kāda blēža dzīve un nāve" – reiz tā ir pat tikusi izdejota baletā. Edmunds Freibergs uzskata, ka šī ir luga, kas pakļaujas dažādām estētikām. "Ļoti interesanti, ka Lilioms pēkšņi ir uzpeldējis visādās formās – tas nozīmē, ka ir kaut kāds emocionālais bads," uzskata režisors, kurš no 28. aprīļa Nacionālā teātra skatītājiem piedāvā savu apetīti remdējošo Liliomu.