Turu rokās šo nelielo, pelēko grāmatu un minu, vai būs par pelēko dzīvi un pelēkiem cilvēkiem. Un ir šie piecpadsmit stāsti par pelēku, neapmierinātu, nepiepildītu dzīvi. Cilvēki šajos stāstos gan nav pelēki, bet ļoti izteikti, spilgti indivīdi – 2004. gadā, iznākot Andras Neiburgas stāstu krājumam Stum, stum, to vērtēja literatūrkritiķe Ieva Kolmane, tēlu galeriju nosaukdama par "šizofrēniski raibu". Daudziem Andras Neiburgas neizskaistinātajā, vizuāli bagātajā valodā rakstītie dzīves tuvplāni kļuvuši gandrīz par etalonu, un Stum, stum fani rakstnieces klusēšanas, t. i., nerakstīšanas, "zvērestam" solidāri seko līdzi ar attieksmi "latviešu literatūrā nekā tik laba vairs nav bijis".
Negaidītu atkalredzēšanos ar Andras Neiburgas stāstu pasauli sagādājis režisors Ģirts Ēcis ar domubiedriem. 8. maijā Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē pirmizrādi piedzīvoja Stum, stum skatuves versija, kuru Ģirts Ēcis izveidojis kopā ar aktieriem Elitu Kļaviņu un Andri Keišu un mākslinieci Katrīnu Neiburgu.
Kā spēlēt domas
Gan Ģirts Ēcis, gan Elita Kļaviņa tālajā 2004. gadā grāmatas atklāšanā lasīja stāstu fragmentus. Tālāk – atšķirīgi. Aktrise nevarējusi iedomāties, ka vēl kādreiz nāksies publiski atgriezties pie šiem stāstiem, savukārt režisors visus šos gadus perinājis ideju reiz iestudēt Stum, stum, tikai nebijis skaidrs, kādā veidā. "Satiku Elitu Kļaviņu un Andri Keišu, un sapratām, kādā struktūrā to varētu darīt," stāsta Ģirts Ēcis. Viņš neslēpj, ka lepojas ar to, kas kopīgi ir sanācis. Vienīgais, ko režisors ir ar mieru atklāt, – no 15 stāstiem izrādē izmantoti pieci, kas veido kaut ko līdzīgu lugai.
"Es desmit gadu faktiski esmu bijis Krievijā. Šajā izrādē paskatos atpakaļ uz sevi – kāds es biju, kā domāju – tas ir ļoti personīgi," saka režisors. No otras puses, viņš ir pārliecināts, ka "paiet desmit gadi vai nepaiet – cilvēku iekšējā vēlēšanās būt un pārdomas, kādā veidā būt, – tas gan nemainās". Kā personīgu šo darbu uztver arī Elita Kļaviņa: "Saredzu grūtības tajā, ka stāstu intonācija ir ļoti intīma, tie ir stāsti, ko guļamistabā katrs savā gultā var izlasīt. Ir zināma grūtība, kā savienot intimitāti ar publisko izrādīšanu, tipāžu – ar globālo vispārinājumu. Mani šobrīd nodarbina, kāds tīri teatrāli ir veids, kā spēlēt domas."
Skatāmies aiz čaulas
Elita Kļaviņa neslēpj – lai arī stāsti ir patikuši, nav gājis secen pārdomu brīdis: "Pirmajā brīdī likās, ka stāsti ir pārāk skumji. Varētu teikt – depresīvi. Manī ir diezgan daudz skumjā un depresīvā, bet es vienkārši nevaru to atļauties, esmu to sevī izslēgusi. Dalīties uz skatuves skumjās un depresijā… Man liekas, ka tas pasauli nedara labāku." Gribējies norobežoties. Radušās šaubas, vai stāsti pašlaik teātrī ir nepieciešami. Tagad, iedziļinoties no jauna, aktrise atklājusi, ka vienlaikus ar skumjām tie ir arī ļoti apliecinoši: "No stāstiem nāk liela mīlestība un vitalitāte pret dzīvi, pret cilvēkiem, kuri te spirinās."
Ģirtam Ēcim skumjas nešķiet Andras Neiburgas stāstu galvenā iezīme. Tāda nebūšot arī viņu izrāde. "Uz jebkuru dzīvi var paskatīties no diviem skatpunktiem – no neapmierināta vai apmierināta. Vai nu priecāties, vai bēdāties. Es jau parasti priecājos. Jebkas, kas ar mani ir noticis un nav iznīcinājis vai salauzis, ir tikai palīdzējis situāciju radīt interesantāku un izvērtēt lietas. Nevienu mirkli man mana dzīve nav nepatikusi. Varbūt man visu laiku ir veicies?" Viņaprāt, ikviena cilvēka iekšējā pasaule rada brīnumainus, ārkārtīgi skaistus tēlus. "Mēs nekad nezinām, cik viena vai otra cilvēka, par kuru mēs domājam – cik viņš nelaimīgs, cik nekāds vai kāds viņš bomzītis –, iekšējā pasaule ir nenormāli bagāta." Kā piemēru režisors min cilvēku, kurš sēž pie galda, mizo kartupeļus un sacer stāstus par sevi, bet, protams, nepieraksta. Vai pašam izdodas ieskatīties aiz otra čaulas? "Pie tā ir jāstrādā," Ģirts Ēcis zina no pieredzes, ka vienmēr izdodas, ja vien ir kaut neliela vēlēšanās nonākt ar cilvēku tiešā kontaktā. "Tikai tad saprotam, cik viņš ir dziļš un interesants. Vērtējot tikai no attāluma, neko nesaprotam." Režisoru Stum, stum eksistenciālie vientuļnieki iedvesmojuši, un viņš raudzījis Andras Neiburgas stāstus izstāstīt "uz priecīgo pusi". "Nevar teikt, ka tā ir neizdevusies dzīve, ja cilvēks pasauli var ieraudzīt šādi, tik skaisti," saka režisors.
Vajag arī vīrieti
Kāpēc tieši šāda aktieru izvēle? "Elita jau ir brīnums latviešu teātrī… Līdzīgi kā Andra Neiburga latviešu literatūrā. Mēs no sākuma domājām, ka būs tikai Elita. Taču vienā brīdī bija skaidrs, ka vajag arī vīrieti, un tā radās Andris," smejas Ģirts Ēcis. "Viņš ir ļoti silts, tiešs, sajūtams. Viņš ir. Viņam ir sava būtība, kas kamerizrādē, kurā skatītājs ir jāuzrunā tieši, ir ideāli. Keišs Mazajā zālē – tas vien jau ir spēcīgi," skatuves partneri raksturo Elita Kļaviņa. Aktrisei šķiet, ka stāsti ir arī par sievietes un vīrieša nesatikšanos, "lai gan līdzīgā ir vairāk nekā atšķirīgā", gluži kā abu nesenajā kopdarbā Ilgu tramvajs. Arī par sievietes izraušanos un sacelšanos par brīvību. "Mūsu izrādē sieviete ir tā, kura stumj to ķerru. Vīrietis ir tas, kurš apguļas smiltīs un domā par dzīves jēgu. Kāpēc Andra nevarēja uzrakstīt – sieviete apgūlās smiltīs un domāja par dzīves jēgu? Bet kā tas izklausītos? Sieviete? Uzreiz jau aizdomīgi. Tas uzreiz kļūst par vīrieša stāstu," caur smiekliem paironizē Elita Kļaviņa.
Andris Keišs Stum, stum pasaules galveno pieredzi saredz piedāvājumā "izkāpt no laika un paskatīties uz sevi, kas tu esi". Viņaprāt, vislabāk to izjust, apstājoties uz piecpadsmit minūtēm kādā bulvārī. Vēlams tādā, kur katru dienu iets garām.
Stum, stum
Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē 10., 17., 18.V plkst. 19
Biļetes pārdotas