Izrādes 8 mīlošas sievietes recenzija. Gurdums un zeķes ar vīli

Kamēr Nacionālajā teātrī drudžainā tempā tiek vē­ tīts vienas sievietes liktenis, uz Dailes teātra skatuves palēnināti plosās veselas astoņas daiļā dzimuma pārstāves. Izvēlei nav ne vainas – Robēra Tomā melnajā kriminālkomēdijā triju paaudžu aktrisēm ir nodrošinātas ar garšu spēlējamas lomas, skatītājiem dota iespēja sekot intrigai – nez kura no viņām noslepkavojusi vienīgo mājas vīrieti –, savukārt tiem, kuri atceras Fransuā Ozona izsmalcināti noslēpumaino, homoerotiski juteklisko un vienlaikus ironisko filmu, ļauts gremdēties atmiņās un darīt to, ko nedrīkstētu darīt, proti, salīdzināt iespaidus. Ja filma nav redzēta, var nodarboties arī ar cita veida atsauču atpazīšanu, jo izrādē pavīd kaut kas tā kā no Agatas Kristi un Žana Ženē, tā kā no līdzšinējā Džilindžera. Kaut gan – režisors nomainījis atsevišķus posmus savā ierastajā sadarbības partneru komandā: telpu šoreiz iekārtojis Kristians Brekte, kostīmus veidojusi Katja Šehurina, horeogrāfiju – Agris Daņiļevičs.

Punkti, kam pieķeras acs

Kristiana Brektes melnbaltajā scenogrāfijā galvenais elements ir balta siena ar kāpnēm, kuras ved uz upura guļamistabas durvīm otrajā stāvā. Pie sienas portrets – var minēt, vai tajā redzams noslepkavotais Marsels vai kāda no sievietēm pagalam dekadentiskā atveidā. Izplūkāti mati plānās šķipsnās, atgādinot melnas asaras vai (sorry!) tārpus, krīt pāri līķa bālai sejai, starp spilgti sarkanām lūpām vīd cigarete. Otru pieturas punktu, kuram pieķeras acs, veido melni apsvilis koka stumbrs, kas rēgojas uz grīdas, – iespējams, zīme sieviešu izdegušajai esībai, kurā trūkst piepildījuma. Ne velti izrādē ir epizode, kurā sievietes, dūmu vērpetēs tītas, vārtās uz grīdas līdzās nomelnējušam kokam – ceļas un atkal noslīgst zemē, pazūdot dū­mu grīstēs kā dzīves purvā. Bet izrādes sā­kumā noskaņa ir gluži vai idilliska – baltas sniegpārslas lēni pārklāj Ziemassvētku eglīti, un kāda sauja iebirst arī kalpones Luīzes matos, līdz kā petarde situāciju uzspridzina ziņa par ģimenes galvas Marsela nāvi, dodot zaļo gaismu attiecību spriedzei un intrigas attīstībai.

Kleitas pasaka visu, kas sakāms

Taču par centrālo tēlu izrādē kļūst nevis dāmu raksturi un interešu konflikts, bet… kleitas. Modes mākslinieces Katjas Šehurinas radītā aktrišu garderobe sagādā prieku acij un pasaka visu, kas sakāms par negaidīti izveidojušos situāciju. Aktrisēm pat vairs nav ko spēlēt – svarīgākā informācija ierakstīta audumu faktūrā, krāsās un līnijās.

Pirmā cēliena melnbaltie un pelēkie Ziemassvētku ģērbi raisa gan svētku svinīguma noskaņu, gan drūmas priekšnojautas. Rēzijas Kalniņas jaunizceptā atraitne Gabija pa skatuves dēļiem defilē sudrabotā ģērbā, zem kura vīd slaidas kā­jas zeķēs ar vīli. Tas ir tēls, kas asociējas ar izsmalcinātību un raisa nostalģiju pēc laikiem, kad apģērbs vēl ļāva izdarīt puslīdz drošus minējumus par sociālo statusu, raksturu un valkātājas ambīcijām. Viņas vecākā meita – Dārtas Danevičas Suzanna – daiļa būtne ar dūmakaini dziļu acu skatu, tērpusies pikantā melnā "lāču" kleiti­ņā, kas netieši norāda uz slēpjamo grūtniecības faktu. Jaunākā māsa Katrīna, kuru spēlē Lelde Dreimane, bērnišķīgā nepacietībā drasē pa kāpnēm baltā pidžamā ar melnu apšuvumu. Ilzes Ķuzules spriganā un seksuāli norūpējusies kalpone Luīze, šķiet, sastāv tikai no kājām, kuras vāji piesedz miniatūra melna istabenes forma ar baltu priekšautiņu. Tāda pati, tikai solīdāka garuma melna kleita ar baltu priekšautu mugurā otrai kalpotājai – Indras Briķes pašaizliedzību simulējošajai Šanelei. Vita Vārpiņa pēc Granātu aprocē nospēlētās aristokrātiskās skaistules tikusi pie sirdsklauvju mocītas saskābušas vecmeitas lomas un melnas, gaisīgas, lielām pelēkām puķēm rotātas kleitas. Lilita Ozoliņa pārtapusi uz "shēmošanu" nadzī­gā omē ar nevērīgi izbužinātu matu cekulu un melnbalti svītrotu elegantu ģērbu. Savukārt nogalinātā Marsela māsa Pjereta – Kristīne Nevarauska – savu vieglā žanra pagātni maskē ar akadēmiski staltu stāju un pašcieņu, ko demonstrēt palīdz balta, augumam pieguļoša kleita ar melni mirdzošu zvaigznes aplikāciju sānos.

Izrādes otrajā cēlienā, kad vairs nav nekādu šaubu, ka slepkava jāmeklē starp klātesošajām sievietēm, aktrisēm mugurā citas kleitas. Piegriezums tas pats, tikai krāsa balta vai sarkana, pie kam baltajām kleitām vai nu tilla audumam cauri spīd sarkana odere, vai arī svārku apakšmala ar sarkanu krāsu kā ar asinīm nošļakstīta – skaidrs kā diena, ka ikvienai no viņām ir bijis slepkavības motīvs.

Džilindžers sēj šaubas

Definējot izrādes žanru kā diez vai kriminālu komēdiju, Džilindžers sēj šaubas gan par to, ka Tomā luga ir kriminālgabals, gan arī par to, ka tā ir komēdija. Bet drā­ma arī īsti nesanāk. Režisors, šķiet, apzināti atteicies no iedziļināšanās varoņu individuālajā psiholoģijā, un vienīgā vēsts, kas tiek pārraidīta, aktrisēm unisonā izpildot vienas un tās pašas stilizētās kustī­bas, ir atgādinājums, ka visas sievietes ir vienlīdz vainīgas. Aktrišu runasveids un žesti šķiet somnambuliski lēni, mizanscē­nas – statiskas un dekoratīvas. Dialogus ik pa laikam pārtrauc Agra Daņiļeviča iestudētās dejas, ko veido gurdenas pozas vai ļimstošas kustības, bet sajūta tāda, ka ritmizēto plastisko intermēdiju ir vai nu par daudz, vai arī par maz. Vai daži skopi sinhroni žesti nebūtu pietiekami, lai iezīmē­ tu dāmu līdzvērtīgo ieguldījumu "nekam nederīgā" vīriešu dzimuma simboliskā iznīcināšanā? Vai tieši otrādi – visa izrāde būtu pārvēršama robertvilsoniskā dejai lī­dzīgā kustību vijumā? Tad forma varētu kļūt par izrādes saturu, kurš droši vien bijis un kaut kur pagaisis. Negribas ticēt, ka nemaz nebūtu paredzēts.

Robērs Tomā. 8 mīlošas sievietes

Režisors Dž. Dž. Džilindžers

Dailes teātra Lielā zāle

29. septembrī plkst. 19

8. oktobrī plkst. 18