Izvēloties sākt projektu vietā, kurā līdz šim nav spēlēts teātris, veidotājiem ir jānāk ar kaut ko īpašu – tā ir vienkārša patiesība. Bez uzmanības pievēršanas tāpat vien skatītāju zālē neiemānīsi. Žaņa Lipkes memoriāla komanda to ir apzinājusies, debijai spēles laukuma statusā izvēloties ļoti sarežģītu materiālu, kura tēma sabalsojas ar ēku, kurā izrāde notiek.
Genādijam Ostrovskim ir kinoscenārista un režisora pieredze, viņš iestudējis divas savas lugas Dailes teātrī, tiesa gan, negūstot īpašus panākumus. Lipkes memoriālā iestudētā izrāde Persiešu valodas stundas ir vienā sastāvā, taču divās valodās – to spēlēs gan latviski, gan krieviski. Tas ir liels izaicinājums, jo teksta ir daudz un tas ir ārkārtīgi blīvs. Visticamāk, ja lugu iestudētu cits režisors, viņš daļēji tekstu svītrotu, jo tas jūtami bremzē darbību, taču Genādijs Ostrovskis to dara apzināti. Teksts kļūst par nozīmīgu līdzekli, lai nāves nometnes vidi pārvērstu sirreālas un baisas spēles norises vietā.
Dzimums nav svarīgs
Genādija Ostrovska lugas savdabība slēpjas tajā, kā viņš apietas ar realitāti. Bruno Šulcs ir reāli eksistējis rakstnieks, kuru nogalinājis vācietis Ginters, bet viņš savukārt, kā teikts izrādes programiņā, "pats par sevi nebija nekas". Proti, viņu piemin tikai kā Šulca slepkavu. Genādijs Ostrovskis no šī "nekā" rada tēlu – cilvēku, kurš ikdienā piedalās tūkstošiem ebreju nogalināšanā un maniakālā apņēmībā vēlas iemācīties persiešu valodu. Savukārt otrs vācietis Larss sajūk prātā, uzskatot, ka viņa nogalinātie ebreji atdzīvojas. Bārdainā večukiņa tēls līdztekus mītiskajai Annai Čolangai ir viens no spilgtākajiem izrādē – tas ir cilvēks, kurš parādās atkal un atkal, par spīti rūpībai, ar kādu tiek iznīcināts.
Izrādes veiksme ir tajā, ka vēsturiskās šausmas tajā pārstrādātas baisā tēlu sistēmā, bet gandrīz ne mirkli nedarbojas publicistiskā līmenī – izņemot beigas, kad tiek demonstrēta Birkenavas nāves nometnes nogalināto ebreju statistika. Šausmas, ar kurām varoņi – katrs no savas perspektīvas – saskaras ikdienā, kļūst par fonu refleksijai par eksistenciālām tēmām. Kad Ginters prasa Šulcam, kā persiešu valodā ir dzīve, viņš atbild – nāve. Šī atziņa kļūst par Gintera un Šulca attiecību pamatu. Faktiski visa izrādes darbība notiek pēcnāves, garu pasaulē, kurā nav svarīgs cilvēku dzimums, bet nemitīgi tiek risināts jautājums, ko nozīmē būt cilvēkam. Tas, ko Šulcs māca Ginteram, nav īsta persiešu valoda, bet drīzāk izpratne par cilvēcību, pēc kuras slepkava Ginters tā alkst. Cilvēkam, kurš viņu jebkurā brīdī var iznīcināt, viņš iemāca, ka šķietami bezjēdzīgās frāzēs var ielikt pilnīgi visas emocijas.
Vēl viena sižeta līnija, kas saistās ar Larsu, šķiet diskutabla pat ne konkrētā risinājuma, bet konteksta dēļ. Pedofilija, respektīvi, bērnībā pārciesta seksuāla vardarbība, kā varoņa garīgo traumu avots ir gan teātra, gan literatūras, īpaši skandināvu detektīvromānu, tēma, kas nupat jau kļūst nodeldēta un klišejiska. Taču fakts, ka mazu zēnu izvaro klauns, iekļaujas lugas tēlu sistēmā, kas nemitīgi jauc grotesko ar baiso, atņemot smiekliem to atvieglojošo sūtību. Smiekli kļūst biedējoši, īpaši, kad videokadros klauni pārvērstā balsī priecīgi stāsta par nāves nometnē notikušajām zvērībām pret ebrejiem.
Zaigojošā brūce
Iestudējuma daudzslāņainību palīdz uztvert arī tā vizuālais risinājums. Reiņa Suhanova piedāvātā telpa ir transformējama, lai neteiktu – sarullējama, Veltas Emīlijas Platupes animācija piešķir nepieciešamo sirreālo šausmu atmosfēru vairākām ainām, savukārt viņas veidotie kostīmi ar gandrīz dekoratīvām brūcēm un asins traipiem saka skatītājam priekšā, ka runa ir par mirušiem, turklāt vardarbīgi mirušiem cilvēkiem. Vēl viens sirreālo šausmu sajūtas avots ir Jēkaba Nīmaņa veidotais skaņu celiņš, komponists arī piedalās izrādē.
Izrādes atradums ir Marija Daņiļuka Šulca lomā. Aktrise, kuru Latvijā kādu laiku neesam redzējuši, ir filmējusies pie Genādija Ostrovska, un acīmredzot uzticība režisora un aktrises starpā ir abpusēja. Marijas Daņiļukas eksistence uz skatuves visprecīzāk atklāj to, ka Šulca tēls ir nevis reālistisks, bet nosacīts un runa ir par cilvēka dvēseli. Jā, aktrise ir atradusi arī psihofizisko stāvokli, mazliet šķību, sakumpušu augumu, taču svarīgākais ir Šulca būtība. Tas ir cilvēks, kurš gatavs riskēt ar visu, lai glābtu bērna dzīvību, faktiski gatavs noliegt sevi. Šulca un Gintera dialogi ir paradoksāli gan ar to, ko viņš vācietim māca, gan ar to, cik padevīgi, teju verdziski viņš izturas, apzinoties, ka dzīvībai nav nekādas vērtības.
Elita Kļaviņa Gintera lomā pašlaik vēl nav atradusi neko tādu, kas šo tēlu atšķirtu, padarītu par nozīmīgu aktrises biogrāfijā. Tas ir godprātīgi paveikts aktierdarbs, taču ar samērā pazīstamiem, jau redzētiem izteiksmes līdzekļiem. Turklāt nav īsti skaidrs, kas tad ir dzinulis gluži metafiziskajai interesei par persiešu valodu, kura Ginteru pārņem kā apmātība. Pēdējo gadu kontekstā nozīmīgākā loma – vismaz Latvijas teātra kontekstā – ir arī Rihardam Leperam, turklāt viņam nākas cīnīties ar izteikti traģigrotesko situāciju, otrā cēliena sākumā būtisku, faktiski tēla atslēgas dialogu risinot, ietērptam visai skopā sieviešu apģērbā. Larss un Ginters modelē situāciju, kas būtu apvērsta realitāte, – ka ebreji izturētos pret vāciešiem tā, kā vācieši izturas pret ebrejiem. Šie ir cilvēki, kuri skaidri apzinās, kas notiek, taču nav spējīgi neko iesākt – ja nu vienīgi aizbēgt neprātā. Taču Rihards Lepers forsē emocionalitāti, kas pirmajā cēlienā tikusi slāpēta, tāpēc aina sanāk atšķirīgā estētikā, tajā dominē neprāta izraisīta agresija, trauksme, aktieris svīst, un skatītāja uztvere vienā brīdī sāk ieslēgt bremzes un prasa lielāku distanci.
Persiešu valodas stundas nav nevainojami iestudēts darbs, jo tīri objektīvi nav iespējams salikt vienā izrādē visu, ko autors ir vēlējies. Taču kā materiāls tā skatuviskais risinājums ir labs pamats gan refleksijai, gan diskusijai par to, kā parādīt skatuves darbā neaptveramas šausmas. Nosacītība, kādu piedāvā Genādijs Ostrovskis, ir veiksmīga atslēga, taču skaidrs ir arī tas, ka visu autora ieceri vienā skatīšanās reizē detalizēti aptvert nav iespējams.
Persiešu valodas stundas
Žaņa Lipkes muzejā 27.XI, 4.XII plkst. 19 (latviešu valodā), 17., 19., 20.XI, 3.XII plkst. 19 (krievu valodā)
Sinča
Inese