Kas ir Lebrons jeb Kāpēc trīsreiz bija jāpārraksta Cilinskis

Teātra kritiķe Silvija Radzobe šobrīd Kuivižos raksta grāmatu par Čaku. Tikmēr Cēsīs 8. augustā plkst. 20 Cēsu Mākslas festivālā notiks pirmā no viņas Grand Prix izrāžu skatei izvēlētajām izrādēm – aktieru Viļa Daudziņa un Mārtiņa Meiera un komponista Jēkaba Nīmaņa kopprojekts Veidenbaums un Veidenbaums. Divi brāļi.

"Daudziņš spēlē tā, ka rodas iespaids, ka Kārlis Veidenbaums bijis līdzvērtīgs dzejnieks Eduardam, ja ne pārāks," kritiķe pasmaida par aktiera talanta pārbīdītajiem akcentiem. 11. augustā – Nacionālā teātra iestudējums Cīrulīši Edmunda Freiberga režijā, 17. augustā – Dailes teātra iestudējums Kaisles vilciens Regnāra Vaivara režijā, 23. augustā – Dēls Intara Rešetina režijā. Pirms izrādes – Silvijas Radzobes saruna ar režisoru.

Ko tev nozīmē atlasīt izrādes Cēsu Mākslas festivālam?

Man Juris Žagars patīk kā aktieris, esam ar viņu personīgi pazīstami ilgāk nekā 10– 15 gadus. Cienu viņa aktivitātes festivālā un kā viņš spēlē. Ja šāds cilvēks man piedāvāja sadarboties, tas man nozīmēja visai daudz. Tātad viņš uzticas manai gaumei un izvēlei. Cenšos to iespēju robežās attaisnot. Kad sākām ar viņu sadarboties, bija noruna, ka derētu uz Cēsīm dabūt visu labāko, bet ne jau visas izrādes var dabūt. Cēsu koncertzāle neatļauj uzbūvēt dekorācijas, kas būtu vajadzīgas, piemēram, Nacionālā teātra izrādei Pūt, vējiņi! (Elmāra Seņkova un Monikas Pormales izrāde – U. A.). Protams, ka es izrādi ieteicu, bet uzbūvēt vajadzīgo scenogrāfiju un dabūt 100 cilvēku kori nebija iespējams. Pēdējos gados teātru interese piedalīties festivālā ir liela. Viņi to uztver kā pozitīvu darba novērtējumu. Juris ir izlēmis no Valmieras neaicināt, tāpēc ka Valmiera ir tuvu. Viņaprāt, daudzi jau ir redzējuši izrādes un, ja arī nav, var noskatīties sezonas laikā. Arī Salemas raganas (Lauras Grozas-Ķiberes iestudējums Dailes teātrī – U. A.) man likās izrāde, kas varētu patikt Cēsu publikai, bet diemžēl tur ir sarežģīta dekorācija. Mūs diemžēl "uzmeta" Jaunais Rīgas teātris, jo es personīgi Lindu Vistu (Alvja Hermaņa iestudējums – U. A.) uzskatu par vislabāko sezonas izrādi. Izrādi nedeva acīmredzot tāpēc, ka tā ir tik super publikas iekārota izrāde. Man liekas, ka tā ir Andra Keiša labākā loma, negribējās, lai izrāde beigtos.

Sakiet, Kristap, vai jūs zināt, kas ir Lebrons (vēršas pie fotogrāfa – U. A.)?

K. K. Man tas uzreiz asociējas ar Lebronu Džeimsu.

Nu, tieši tā. NBA superzvaigzne. Varētu salīdzināt, ka Keišs spēlēja tādā kvalitātē kā Lebrons basketbolu. Cik patīkami, ka jūs zināt, kas ir Lebrons Džeimss, jo daudzi to nezina.

Minētie apstākļi labāk paskaidro izvēlēto izrāžu sarakstu, citādi var šķist, ka tā ir Silvijas Radzobes Spēlmaņu nakts nomināciju alternatīvā versija, jo pārklājas tikai Dēls.

Nē, tā es nepavisam to neuztveru. Piemēram, Hamlets (Indras Rogas iestudējums – U. A.) Valmieras Drāmas teātrī ir viena no labākajām sezonas izrādēm, bet manā izlasē tā nebūs. Diezgan ilgus gadus Jaunais Rīgas teātris nebija ar mieru neko dot no savām izrādēm. Vēlāk viņu nesadarbošanās princips tomēr pazuda. Piemēram, pagājušajā gadā tur ar ļoti labiem panākumiem rādīja izrādi par Ļeņinu (Ulda Tīrona iestudējums Pēdējā Ļeņina eglīte – U. A.). Publika ārkārtīgi novērtēja.

Pirms pusgada iznāca tevis inspirētais autorkolektīva izdevums 100 izcili Latvijas aktieri, reāli – 103. Apzināti vēlējos tevi par šo grāmatu izvaicāt vēlāk, kad būs noskrējis pirmais kaislību vilnis, – kurš tajā ir iekļauts un kurš ne. Vēl vakar Brīvības ielas Jāņa Rozes veikalā redzēju, ka grāmata joprojām ir pirktāko grāmatu desmitniekā. Zinātniskam izdevumam tā ir lieliska rezonanse, vai ne?

Gribu pateikt, ka cilvēkus nevajag sūtīt uz grāmatnīcām, bet izdevniecību, kur maksā nenormāli lēti – divas grāmatas 28 eiro (Aspazijas bulvāris 5, sētas māja, 132. telpa – U. A.). Kad iznāca Ulda Pūcīša dienasgrāmatas, viena pati grāmata uz slikta papīra, arī tā maksāja 28 eiro!

Kādu reakciju esi jau piedzīvojusi no lasītājiem?

Ļoti labu reakciju. Vienā grāmatveikalā pat satiku vectēvu, kurš savai mazmeitai grāmatas pirka uz izlaidumu. Atpazina mani un palūdza autogrāfu.

Būtībā tev ir taisnība, tomēr gribu mazliet precizēt. Pirmajā sējumā ir minēti zinātnisko padomju secinājumi, ka tā ir zinātniska grāmata un to drīkst publicēt, ir minēti recenzentu vārdi. Tātad tur ir viss, lai to atzītu par zinātnisku grāmatu. Bet es to neuzskatu īsti par zinātnisku izdevumu, jo es pati sevi neuzskatu par zinātnieci, bet pirmkārt par teātra kritiķi. Šis ir zinātnisks, bet lasāms izdevums. Tagad ir viedoklis, ko garā intervijā izpauda arī Ašeradena kungs (Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Arvils Ašeradens – U. A.), tā bija publicēta pagājušajā nedēļā Latvijas Avīzē (2. augustā), ka zinātnei Latvijā vajadzētu attīsties tikai angļu valodā. Ja mēs šādu grāmatu uzrakstītu angļu valodā, kur un kas to izdotu, kur un kam tā interesētu? Piekrītu, ka angļu valodai ir milzīga nozīme eksaktajās zinātnēs, kur viss ir izsverams formulās, gramos un centimetros, bet tajā pašā laikā tomēr domāju, ka Latvijā humanitārajām zinātnēm vajadzētu darīt visu, lai izteiktos latviešu valodā. Ņemot vērā to, ka Latvijā, salīdzinot ar Lielbritāniju, Franciju vai kur nu vēl Ameriku, vispār ir maza lasītāju auditorija un vēl jo mazāka tāda, kas interesējas par teātra izdevumiem, tad, protams, šādi darbi ir jāizdod latviešu valodā, un tiem ir jābūt lasāmiem. Jābūt faktu precizitātei, bet arī literārajai meistarībai. Portretu mērķis bija, lai tie ir stāsti par māksliniekiem. Rakstītājam bija jāpārzina visa konkrētā aktiera daiļrade un jāizveido sižets. Piemēram, Pelnrušķītes sižets, Sarkangalvītes sižets, var būt Maksa un Morica sižets, utt., utt. Pēc tam – vienu vai otru faktu no mākslinieka dzīves var izcelt spilgtāk, citu – varbūt noklusēt, lai iznāk iekšējais sižets. Nebūt ne visi stāsti ir izdevušies vienā līmenī.