To mēs vēl nezinām – laimīgas vai nelaimīgas sakritības dēļ vienā nedēļas nogalē piecas pirmizrādes rīkoja trīs Latvijas teātri, un visos par dramaturģisko vielu izmantotas populāras filmas vai kinoscenāriji, bet šī "kustība" ar liepājnieku Piafu, Jaunā Rīgas teātra Ilgu tramvaju, Nacionālā teātra Satisfakciju, Titāniku un Bagāto kundzi vis nebeigsies – Dailē drīz pirmizrādīs amerikāņu kinorežisora Nīla Labuta lugu/ scenāriju filmai The Shape of Things/Lietu aprises, kas, asprātīgi imitējot anglisko titulu, latviskots kā Šeipings, bet Valmierā top Borisa Pasternaka romāna Doktors Živago inscenējums, kas daudzu skatītāju apziņā asociējas drīzāk ar leģendāro filmu nekā literāro pirmavotu… Un tas – pārcelt filmas uz teātra skatuves – nav tikai Latvijas teātru modes untums.
No Berlīnes līdz Maskavai
Piemēra pēc minēšu kaut vai divus Eiropā pazīstamus teātra zīmolus – Berlīnes Schaubuehne un Maskavas Gogol- Center, kur, kā smejies, "biezā slānī" tiek iestudēti kinoscenāriji vai skatuvei adaptētas populāras filmas. Berlīnē teātra uzvedumu veidolā var redzēt gan Talantīgo misteru Ripliju, gan Petras fon Kantas rūgtās asaras (starp citu, Dž. Dž. Džilindžers bija pirmais latviešu režisors, kurš Dailē iestudēja šo Rainera Vernera Fasbindera lielisko kinoscenāriju), gan Ketijas Mičelas slavenās perfekti tehnoloģiskās kinoizrādes Jūlijas jaunkundze un Dzeltenās tapetes, kur robeža starp skatuvi un filmu ir pilnībā saplūdusi. Savukārt arī Latvijā pazīstamā krievu režisora Kirila Serebreņņikova vadītajā Gogoļa centrā jau otro sezonu eksistē īpaša konceptuāla programma, kurā "tradicionālās dramaturģijas" vietā ir tieši kinoscenāriji – Larsa fon Trīra Idioti, R. V. Fasbindera Bailes saēd dvēseli (režisors – rīdzinieks Vlads Nastavševs), Lukīno Viskonti šedevrs Roko un viņa brāļi, bet šosezon kino – izrāžu – sēriju Gogoļa centrs papildinās ar tādiem visiem kinomīļotājiem pazīstamiem nosaukumiem kā Stalkers (A. Tarkovska filma), Plumbums jeb Bīstamā spēle (V. Abdrašitova filma) un Mihaila Romma Deviņas viena gada dienas. Līdzīgus precedentus atradīsit it visur Eiropas teātros.
Ģimeniskas attiecības
Teātrim ar kinematogrāfu patiešām ir pārāk ģimeniskas attiecības. Jau vēsturiski kino tiek uzskatīts par teātra bērnu – jaunais asinsradinieks taču pat piedzima teātra kārbai līdzīgā paviljonā! Gan teātrim, gan kino ir viena "piena mamma" – literatūra, kuru sauc luga vai scenārijs. Gan teātris, gan kino dikti raujas "paplašināt savas robežas" – arī burtiskā veidā: teātris no melnās kārbas jau sen izrāvies visdažādākajos spēles laukumos un bieži vien cenšas būt tehnoloģiski advansēts, lai kā sens sakāmais neatgādinātu, ka "īstam teātrim nepieciešams tikai aktieris un paklājiņš". Arī kino ļoti cenšas pārvarēt savu divdimensionālo iedabu (ekrāna palagu) un iemantot telpisko ilūziju kaut vai ar 3D brillēm, kaut gan sens padoms brīdina – nekas nav telpiskāks un ekrāna četrstūrī neierobežotāks par skatītāja fantāziju un iztēli. Būtībā teātris un kino kā greizsirdīgi mīļākie cīkstas par to, kurš radīs spilgtāku un pārliecinošāku ilūziju, ka skatītāja/vērotāja acu priekšā notiek jaunas vai citas realitātes rašanās akts. Un šis cīniņš ir sens – pietiek atminēties, kā vācu ekspresionisti XX gadsimta pirmajās desmitgadēs centās saplūdināt milzu kinoekrānos redzamo ilūziju ar masu teātra grandiozajām izpausmēm (XX gadsimta 30. gados avangarda režisors reformators Makss Reinharts teātra efekta sasniegšanai pat izmantoja divus desmitus kinoprojekciju un vairākus simtus teātra statistu), vai patiešām apbrīnas vērtos pasaulslavenā Prāgas ēnu teātra Laterna Magica eksperimentus 60.–70. gados, kur trauslās robežas pārkāpšana starp ekrānu un bezvārdu pantomīmu bija satriecoša. Kā sava veida izcilus tehniski virtuozus postmodernus veltījumus teātra un kino konkurencei varam uzskatīt arī dižo režisoru Roberta Vilsona, Roberta Lepāža, mākslinieku Bila Violas, Sindijas Šērmenas un multiakcionista Pītera Grīneveja radošos eksperimentus teātrī, operā, kino un izstāžu dizainā.
Bezgalīgs iedvesmas avots
Taču galu galā jāsecina, ka kino un teātra "saprecināšana" visbiežāk tomēr tiek izmantota visai pragmatisku aprēķinu dēļ. Populāra filma – tas visupirms ir labs mārketinga un reklāmas triks skatītāju piesaistīšanai (par provi – nu kurš gan negribēs uz skatuves redzēt Limuzīna Jāņu nakts krāsā varoņu dēku turpinājumu, ja tāds taptu? Un jau top – drīz mums būs savi teātra Vella kalpi, un gan jau nonāksim arī līdz Ugunsgrēkam…). Kinoscenāriji – tā patiešām ir neapgūta dramaturģijas zelta ādere, ja jau teātri tagad, kā saka, lieto nevis lugas, bet vienkārši – tekstus. Un pasaules kinodramatruģija te ir bezgalīgs inspirācijas avots.
Daudz retāk ir sastopami tādi režisori, kas uzdrošinās eksperimentēt ar specifisko kino izteiksmes līdzekļu pielāgošanu teātra skatuvei, – pagaidām vislabāk veicies Inārai Sluckai ar Zudušo laiku citējot, kas ir kino/teātra saplūdināšanas eksperiments nevis pēc formas, bet būtības. Montāžas principus un optiskā tuvplāna efekta radīšanu mēdz lietot arī Pēteris Krilovs un Gatis Šmits, tāpēc arī viņu teātra darbiem kritiķi labprāt piekabina epitetu "kinematogrāfiskās izrādes". Taču šajā kaislīgajā attiecību divstūrī – teātris un kino – mūs vēl gaida daudzi pārsteigumi.