Kļūsti par pirātu kopā ar Tomu Sojeru

vēl cilvēki redz šo pastāvīgo bērnu izrāžu raiboņu krāsās un plakanību izpildījumā, ja aizver acis, šķiet ka viens un tas pats aktieris kaut ko vienveidīgi peterē dažreiz nevar saprast, vai aktiermeistarības likumības bērnu repertuārā ir citas, kā tad ja lielā dramaturģija jāpieveic. Flegmatiskas, neizteiksmīgas balsis vai kliegšana. NT Maksi un Moricu gumijās iekāra. Nu un? Piecās minūtēs brīnums izsmelts. BĒRNI garlaikojas. Ir pieteikums, kam nekas tālāk neseko, izdomas nabadzība, tēla dzīves vienmuļība, plakanība. Tad nav brīnums, ka sajūsma pārņem, ja Ančevskis uzmeistaro foršu Zaķi "Sarkangalvītē". Grīdas ceļas un grimst, torņi braukalē, bet dzīva impulsa, radoša prieka nav. Pāvērojiet bērnus! Saposušies, gaidu pilni, māmiņu ( un ja vēl tētu aprūpēti!) atgādāti, izrādes laikā plok un plok, gaida starpbrīdi ar saldējumu un kokteiļiem. Kamēr atvelkas izrāžu beigas, tāds studzenis vien pāri palicis no lielā saviļņojuma. Beigās nu šos tincina, kā patika? Pa-ati-ka. Ko citu gaidāt, katru dienu jau uz teātri neved. Bet tas, kas varētu būt, par to bērnam pat nojausmas netiek sagādātas. Pieticīga pasaulīte, tādēl arī izrādes kā nākušas, tā arī pazūd.

Rēg, nu gan Tu laid. Kāds laikmets? Laikmeta zināšanas? Te nemaz uz to nav iets. Un citreiz arī ne. Baibai Litiņai patika šitādas- elektrokrāsas. Spilgtas. Laiks? Nu kaut kāds. It kā šodien, it kā kaut kādā amerikāņu spēļu parkā. Varbūt Disnejlendas pievārtē, varbūt humpalbodē. kaut kur, kaut kā. Šodienīgi līdzekļi.

piekrītu , ka vietām izrāde buksē. bērns starpbŗīdī ieminējās, ka garalaicīgi bijis; kaut gan noslēguma vērtējums bija, ka patika.