Esmu pretī vienmēr
Evita Sniedze
Bez Krodera Latvijas teātris XX un nu jau arī XXI gadsimtā nebija iedomājams. Viņa dzīve bez Latvijas un teātra arī.
«Mani nepatīk, ka mani komandē. Es esmu pretī vienmēr. Loģiski - jo neviena iekārta nav laba visiem,» smējās Kroders un savās izrādēs visskaudrāk visu mūžu skāra tieši varas tēmu - tam, ko vara, varmācība nodara cilvēkam, tam, kas aizliedz cilvēkam radošo brīvību.
Viņam ir Triju Zvaigžņu ordenis (2001), Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda locekļa nosaukums (2007), LR KM gada balvas kultūrā Trīs brāļu balva par mūža ieguldījumu (2007), LR MK balva par mūža ieguldījumu teātra mākslā (2009), Latvijas teātra gada skates Spēlmaņu nakts balva par mūža ieguldījumu, viņa izrādes pēdējos gados regulāri saņēmušas skatītāju balvu, Kroders divreiz ar desmit gadu pārtraukumu ir ieguvis Latvijas teātru Labākā režisora balvu. Bet pāri visam - 56 gadi teātrī, 39 lomas teātrī un kino (kam klāt vēl vairāk nekā 40 lomu skolu teātrī un Ziemeļos), 136 iestudētas izrādes profesionālajos teātros plus 29 izrādes Ziemeļos.
Man likās, ka viņš dzīvos mūžīgi. Viņam arī. Galvenais viņa dzīvē bija māksla un mīlestība. Un abas viņš baudīja, un abām tām viņš kalpoja līdz pēdējam brīdim. Un dalījās tajā visā. Viņš palika teātrī līdz pēdējam brīdim. Citējot Hamletu: Tālāk tikai klusums... Citējot Kroderu: Mākslas funkcija ir attīrīt cilvēci. Un likt domāt, jo skaistums izglābs mūs visus.
Kroderam tagad ir viegli. Man jāskumst par to, ka kopā ar viņu aiziet laikmets un daļa Latvijas. Cik liela daļa - tas paliek manā ziņā.
Nu tā atbilde ir skaidra
Edīte Tišheizere
Teātra kritiķe, Valmieras Drāmas teātra literārās daļas vadītāja
«Kroders patiesībā nemaz neatgriezās no izsūtījuma,» nesen sacīja cilvēks, kurš daudz domājis par viņa dzīvi un mākslu. Tagad, kad uz Oļģerta Krodera mūžu iespējams paskatīties kā no binokļa otra gala, ieraugot visu pavisam citā perspektīvā, tas teikums, man liekas, patiešām izsaka visbūtiskāko. Ierauts citā, absurdā un varmācīgā realitātē, Kroders izvēlējās mākslu par īsto dzīvi. Visi turpmākie gadi bija tikai citāda - vieglāka, apsmejamāka, rafinētāka - izsūtījuma forma. Nemainīga palika māksla kā cēlonis, mērķis un attaisnojums. Krodera pēdējās izrādes Līgava bez pūra finālā mākslinieks, aktieris Robinsons ir vienīgais, kas pažēlo apsmieto varoni. Neko jau nepalīdz, bet pažēlo un uzņemas daļu viņas ciešanu. Visu mūžu režisors iestudēja Hamletu un meklēja īsto atbildi galvenajam jautājums - būt vai nebūt? Nu tā atbilde ir skaidra: nebūt izsūtījumā, ko piedāvā realitāte; būt un palikt paša radītajā īstenībā - mākslā.
Visu, ko gribējis, ir atstājis
Ivars Puga
Krodera students, Nacionālā teātra aktieris
Man ir tāda sajūta, ka viss ir kārtībā, jo Kroders ir aizgājis, zinot, ka viņš ir visu izdarījis, ko vajag. Kad es biju pie viņa vasarā ciemos, Kroders stāstīja, ka viņam tur sāp un tur, ar vienu ausi nedzird, ar otru - knapi dzird, un bez koķetērijas, ar viņam piemītošo humoru teica - nu laikam jau jāmirst nost, ko tur vairs. Katrā ziņā, viņš nav nomiris, viņš ir aizgājis. Ko mēs esam zaudējuši? Principā mēs neesam neko zaudējuši. Kroders ir tas gadījums, kad pārliecinoši var teikt, ka tā profesija nemaz nav tik gaistoša. Ja cilvēks atstāj tādas pēdas... Visu, ko viņš ir gribējis, viņš ir atstājis, visi, kuri ir gribējuši, ir no viņa paņēmuši. Viņš ir aizgājis ar garu šlepi, kura (labā nozīmē) viņam vilksies nopakaļ vēl ilgi, kamēr mēs to turēsim cieņā un godā. Galvenais, ko viņš ir iemācījis - nezaudēt humora izjūtu ne dzīvē, ne darbā. Galvenais gūt baudu gan dzīvē, gan darbā visos vecumos. Ģeniāli! Daudz vairāk teikumu nemaz nevajag. Un to, man liekas, savas dzīves garumā Kroders arī ir veicis.
Vīrietis ar lielo burtu
Ieva Puķe
Valmieras Drāmas teātra aktrise
Mums, ar to domāju sevi, Elīnu [Vāni], Krišjāni [Salmiņu] un citus mūsu vecuma cilvēkus, kas šeit ir teātrī, un arī vecākos kolēģus, kas daudz vairāk ar Oli ir bijuši kopā nekā mēs, viņš mums visiem bija kā tētis, varbūt, ka tā ir stulbi teikt... Es domāju, ka visām sievietēm kolektīvā Kroders bija ne tikai kā tētis, bet arī vīrietis. Kroders kā vīrietis ar lielo burtu. Šie pēdējie gadi - būt kopā ar viņu - bija absolūtākā Dieva dāvana. Pašlaik es jūtos tā, ka drusciņ pamats ir izsists zem kājām, ar viņu kopā ir aizgājis tāds laikmets, kad vīrieši bija vīrieši un sievietes - sievietes. Kamols kaklā stāv, bet raudāt īsti negribas. Jo, zinot Kroderu, viņš droši vien uz to visu skatās kaut kur no malas un smīn... Šeit tādas lielas raudāšanas nepiestāv. Protams, traģēdija ir, bet tā ir laikmeta mēroga traģēdija. Viņš tāpat būs ar mums. Viņa gariņš tepat pa teātri staigā. Viņš vienmēr būs mūsu atmiņās, lai cik tas banāli izklausītos. To atmiņu pašlaik ir tik daudz, un šobrīd tās ir tā sabiezējušas, ka man pat taustāmi liekas, ka viņš stāv man šobrīd blakus [telefonsarunas brīdī]. Šie gadi ar viņu bijuši vienkārši brīnišķīgi. Nevienā mēģinājumā pie Krodera nekad neesmu jutusi kādu neērtību vai sasprindzinājuma sajūtu. Viņš vienmēr ir mācējis mūs atbrīvot un vienkārši strādāt.
Viņu interesēja pasaule
Viesturs Kairišs
Teātra un kino režisors
Ko gan es vēl varu piebilst kopējā sentimentālajā un emocionālajā korī...
Šovasar es gribēju filmēt epizodes filmai Melānijas hronika par izvešanu uz Sibīriju. Pārsvarā izveda sievietes, bērnus un vectētiņus. Man gribējās radīt sajūtu - kas būtu tie sabiedrības slāņi, ja šodien notiktu izvešana. Mēģināju runāt ar Kroderu, lai arī viņš nofilmējas. Viņš parādīja, ka profesijā ir būtiski būt cilvēkam, ka tas ir pamats profesijā. Tādā ziņā viņš ir unikāls. Arī radošās neatkarības un inteliģences savienojums. Jebkurš kolēģis varēja ar viņu parunāt, patriekt visādus jokus. Viņam nebija profesionālā stīvuma, kas ļoti ātri uzrodas. Viena šāda epizode - es viņu vedu no Valmieras, Kroders sēdēja aizmugurē kā vienmēr, kaut ko pļāpājām. Es viņam sāku stāstīt, kā Vitgenšteins [Ludvigs] lasīja savas lekcijas un kā studenti klausījās un ka man tā situācija liekas līdzīga teātrim. Viņš to noklausījās, bet pēc pāris dienām zvana telefons, un Olis saka: «Kāds tur bija tas Jirgenšteins?» Viņš stāvot grāmatnīcā un meklējot. Tas viņu ļoti precīzi raksturo - viņam interesēja pasaule. Tas ir labs rādītājs, lai arī tu būtu interesants pasaulei. Viņu iedomājoties, vienmēr seja savelkas smaidā, vienmēr ir pozitīvas atmiņas. No viņa ir dzirdētas arī dažas izcilas rupjības. Tik paradoksālas rupjības, tādā līmenī, kādas viņš ir stāstījis man, būtībā nejaušam cilvēkam, arī ir kaut kas īpašs.
Jēgas iedevējs
Juris Bartkevičs
Krodera Liepājas Hamlets 1985. gada iestudējumā
Var pateikt tikai to, ka tie daudzie aktieri, kas ir bijuši viņa redzeslokā un gādībā, tie dzīvē ir ieguvuši tādu skolu... ne tikai skolu, arī dikti lielu cilvēcisku lādiņu. Tas ir nenovērtējams fakts manā aktiera mūžā. Tās sarunas, grāmatas un radošais darbs, kas viņa klātbūtnē saņemts, varbūt tā ir lielākā garīgā maize, kāda man dzīvē ir bijusi. Tas attiecas gan uz teātra mākslu, gan latviešu tautu. Tas, ko viņš kā riktīgs latvietis ir potējis iekšā saviem latviešu aktieriem... Katram dzīvē ir guru vai jēgas iedevējs, var teikt, man tāpat kā daudziem citiem gan Valmierā, gan Liepājā tas bija viņš. Man ir liels prieks, ka paliek portāls www.kroders.lv. Tās ir tādas skanīgas un atraktīvas atmiņas, labāk nekā ielu nosaukt. Ejot iekšā internetā teātra lietās, kroders.lv ir kā piemiņas zīme.
Atvadīšanās no režisora Oļģerta Krodera Valmieras Drāmas teātrī 18. oktobrī no plkst. 11.30 līdz 13.30. Gājiens no teātra uz Dīvala kapiem plkst. 14.
(Visu rakstu lasiet 11.oktobra laikrakstā Diena)