Ar divām Alvja Hermaņa ārzemēs iestudētajām izrādēm sākusies Latvijas Jaunā teātra institūta rīkotā laikmetīgā teātra programma forte forte (25. janvāris – 1. februāris). Tā ir Eiropas vadošo režisoru izrāžu sērija gada garumā Rīgas 2014 tematiskajā līnijā Brīvības iela. Īzaka Baševisa Zingera divu stāstu skatuves versija Vēlie kaimiņi ar izcilu vācu aktieru ansambli, kas iestudēta Minhenes Kamerteātrī, un viena no – ja ne pati emocionālākā un trauslākā – Alvja Hermaņa izrādēm – Tēvi (Vīnes Burgteātris) – Rīgas kinostudijā 30., 31. janvārī un 1. februārī plkst. 19.
Šis ir formālais fakts, kāpēc KDi uzrunāja trīs teātra profesionāļus – teātra zinātnieci Margaritu Ziedu, teātra kritiķi Normundu Naumani un Latvijas Jaunā teātra institūta direktori Gundegu Laiviņu, vaicājot, ar ko, viņuprāt, Latvijas režisori ir/var būt interesanti starptautiskajai skatuvei gan Rietumos, gan Austrumos.
Priekšvārdam – īss ieskats Latvijas teātra režijas eksporta vēsturē. Apzīmējums, iespējams, pārāk skaļš, bet veiksmes pievilināšanai lai nu paliek.
Protams, pirmkārt un galvenokārt, tas ir stāsts par Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskā vadītāja režisora Alvja Hermaņa zvaigznes uzlēkšanu pie Eiropas teātra debesīm. Atvainojiet par klišeju, bet tieši tā tas notika, turklāt tas ir precīzi datējams brīdis. 2003. gadā prestižajā Zalcburgas festivālā Hermaņa iestudētais Gogoļa Revidents ieguva Jaunās režijas projekta galveno balvu un pats režisors – XX gadsimta režisora un Zalcburgas festivāla dibinātāja Maksa Reinharta pildspalvu līdz ar 10 000 eiro. Atceros, ka toreiz rakstīju gavilējošas īsziņas draugiem un paziņām. 21. janvārī Briseles Karaliskajā operā La Monnaie/De Munt notiks čehu komponista Leoša Janāčeka operas Jenufa pirmizrāde Hermaņa režijā. Par to īsziņas vairs nevienam nerakstīšu. Prieks, bet pašsaprotami. Alvim Hermanim lauru un novērtējuma ziņā patiesībā vairs nav īsti kur tiekties – 2007. gadā Grieķijā, Salonikos, režisors saņēma Eiropas teātra jaunās realitātes balvu, ilustrējot to ar "Eiropas hitu" (formulējums bukletā) izrādi Garā dzīve. Kā kulminācija Eiropas teātra iekarošanā (un ne tikai Eiropas, jo izrāde spēlēta 29 valstīs un 52 pilsētās, tostarp Jaunzēlandē un Korejā) Amsterdamā pagājušogad Nīderlandes vecākajā teātrī Stadsschouwburg tika rīkota īpaša Alvja Hermaņa izrāžu skate, kurā vienkopus rādīja gan Jaunā Rīgas teātra iestudējumus, gan "piebrauca klāt" Hermaņa Vīnē, Berlīnē un Minhenē iestudētās izrādes. Pašlaik režisora kalendārs ar operrežijas pasūtījumiem Eiropas lielākajos opernamos ir aizrakstīts līdz 2018. gadam.
Kas par latviešu teātra esību pasaulē liecināja pirms Hermaņa?
1978. gadā Arnolda Liniņa Dailes teātrī iestudētais Brands ar Juri Strengu titullomā kļuva par Maskavas viesizrāžu kulmināciju. To, ka skatītāji triecienā esot ieņēmuši teātri un vēl vairākas nedēļas runājuši par izrādi, atceras arī Normunds Naumanis, tolaik GITIS studējošais topošais teātra kritiķis. "Latvijas radioraidījumā 29. septembrī tika minēts fakts, ka divas biļetes uz Meistaru un Margaritu Tagankas teātrī – jaunāko sezonas "grāvēju" – mainītas pret vienu biļeti uz Brandu. (..) Šī bija pirmā lielā uzvaras diena. Starpbrīžos dzirdējām izsaucienus "Viģeļi? Rižaņe!" (Redzējāt? Rīdzinieki! – krievu val.)," teātra almanahā Teātris un dzīve (nr. 22) atceras aculiecinieks teātra kritiķis Māris Grēviņš. N. Naumanis vērš uzmanību, ka līdzīgu viļņošanos Maskavas teātra dzīvē izsauca arī Nacionālā teātra režisora Mihaila Kublinska izrādes Lauva ziemā viesošanās ar spēcīgo aktieransambli – Elza Radziņa, Lidija Freimane, Harijs Liepiņš, Ints Burāns un Lāsma Kugrēna. Kamerizrādes formāts ar tik jaudīgiem psiholoģiskiem tuvplāniem tolaik maskaviešiem bijis kaut kas jauns. "Piestūķētās zālēs" (Naumanis), tūkstošvietīgās zālēs skatītas arī Raimonda Paula un Kārļa Pamšes muzikālās izrādes.
Tikmēr šodien. "Mani valdzina šā mākslinieka, šā jaunās paaudzes cilvēka domāšanas veids – tas ir tieši tas, kā man nereti pietrūkst mūsu teātrī," ar šādiem vārdiem Viļņas Nacionālā teātra mākslinieciskais vadītājs Audronis Ļuga režisoru Valteru Sīli uzaicinājis iestudēt izrādi par 1991. gada 13. janvāra notikumiem (pirmizrāde plānota 22., 23. februārī). Daudzos starptautiskos festivālos parādītie V. Sīļa Leģionāri. Diskusija ar kaušanos šādu iespaidu tiešām varēja radīt. Par to, kā jaunais režisors šobrīd kļuvis par savas metodes ķīlnieku, – Margaritas Ziedas viedoklī. Ārpus Latvijas izrādes iestudējuši arī Viesturs Kairišs, Andrejs Žagars, Vladislavs Nastavševs, Rēzija Kalniņa, Viesturs Meikšāns, Gaļina Poļiščuka, Margo (Margita) Zālīte, Māra Ķimele, Regnārs Vaivars, Lauris Gundars, Ģirts Ēcis un citi.
Ko īsti Latvijas teātra režisori var dot skatītājam pasaulē – dvēseli, emocionalitāti, tradīcijās balstītu inteliģenci, par ko bieži pēc Latvijas teātra skatēm runā ārzemju eksperti, elementāru aktiermeistarību (Rēzijas Kalniņas gadījums Novosibirskas operteātrī) vai svaigu, nepieradinātu divdesmitgadnieku paaudzes skatījumu?