Līga Ulberte
Ļoti gogoliska izrāde, kaut tapusi tikai pēc leģendārā stāsta motīviem. Mērķtiecīgā etīžu tehnoloģijā, lakoniskā melnā kabineta interjerā (mākslinieks Rūdolfs Baltiņš) režisors Jurijs Djakonovs kopā ar aktieru ansambli rada teatrālu, asociatīvi uztveramu fantasmagoriju par psiholoģiskās vardarbības daudzajām un mainīgajām sejām. Brīžiem gan kontrasts starp slaidajiem, pievilcīgajiem, elegantajiem un sportiskajiem «dzīves saimniekiem», ko artistiski un asprātīgi izspēlē Maija Doveika, Ivars Kļavinskis un Kārlis Krūmiņš, un mazo, greizo, sagumzīto, aiz kautrības pat valodu zaudējušo Akakiju Akakjeviču Jurģa Spulenieka fascinējošajā atveidā, ir pārāk tieši uzsvērts un līdz ar to kļūst didaktisks. Arī ne visas izrādes tekstos un situācijās izmantotās mūsdienu asociācijas ir vienlīdz asprātīgas, un dažas šķiet pavisam neobligātas. Tomēr nežēlīgās spēlītes tiek realizētas konsekventi, jo mazais cilvēks Djakonova izrādē, maigi pierunāts, šineli novelk pats labprātīgi. Un šai rīcībai sekojošais ciniskais jautājums - kāpēc jūs dodat savu šineli svešiem? - padara izrādes stāstiņu jo īpaši baisu. Absolūti attaisnots un jēdzieniski piepildīts provokatīvais paņēmiens ar skatītāju garderobes pārvēršanu par vienu no izrādes būtiskākajiem varoņiem.
Zane Radzobe
Tie, kuri nezina, ka N. Gogoļa Šinelis ir izcila pasaules literatūras virsotne, Jurija Djakonova veidotajā Cilvēkā šinelī to tā arī neuzzina. Iestudējums, manuprāt, primāri vērtējams kā eksperiments. Lietojot fiziskā teātra paņēmienus un meklējot mūsdienu ekvivalentus stāsta situācijām, teksts ir uzirdināts. Dekonstrukcija gan šoreiz šķiet pašmērķīga - uz skatuves preparēts Gogoļa burts, bet ne gars, kaut arī atsevišķas izrādes vietas ir trāpīgas. Asprātīgajā Rūdolfa Baltiņa scenogrāfijā Šineli «lasa» Maija Doveika, Ivars Kļavinskis, Kārlis Krūmiņš un Jurģis Spulenieks. Pieredzējušākajiem aktieriem pārlēcieni no viena epizodiska tēla otrā izdodas eleganti viegli. J. Spuleniekam varonis sagādājis lielākas grūtības, paliekot tēla fizisko darbību zīmējuma līmenī. Eksperimenta ieguvums? Izrāde stāsta par cilvēku ar īpašām vajadzībām, kurš nespēj izveidot attiecības ar vidi. Šinelis viņam ir tikai vēl viena lieta, pret kuru pienāktos kaut ko just, bet kura ir sveša. No estētikas viedokļa - apsveicams mēģinājums, kas plašāk paver Latvijas teātra apvārsni. Bet, ja ņem vērā «Gogoļa faktoru», iestudējuma mērogs šķiet mazs, jo Šinelis tomēr nav stāsts par mēteļiem, tāpat kā Akakijs nav tikai klīniskas diagnozes upuris.
Maija Treile
Jurija Djakonova Cilvēks šinelī skatītāju labvēlību paņem līdz ar mētelīšiem, kurus, ierodoties spēles zālē, nododam aktieru garderobistu Maijas Doveikas, Ivara Kļavinska, Kārļa Krūmiņa rokās. Mēteļi kļūst par scenogrāfijas daļu (nez kā situāciju risinās tuvajā siltajā sezonā?). Gogoļa «mazo cilvēku» Akakiju Akakijeviču izrādē kā prusakveidīgu nīkuli iemieso talantīgais Jurģis Spulenieks. Trīs lielas lomas sezonā aktiermākslas studentam ir daudz, rodas gan bažas, vai aktiera savdabīgā psihofizika netiks ekspluatēta tikai dīvainīšu ampluā - diapazona potenciāls ir plašāks. Pārējie aktieri atveido daudzveidīgu tipāžu galeriju, mainot ķermeņa aprises (kupris, grūtnieces vēders), ķermeņa plastiku, balsi. Izrāde veidota kā nelielu ainiņu virkne, daudz arī tumsas epizožu, kad skatītājs notiekošo uztver tikai audiāli. Spilgtas, asprātīgas ainas mijas ar tādām, kam par labu nāktu nogatavināšana vai atmešana mēģinājumu procesā. Režisors izrādē pārcentīgi izmantojis dažnedažādus laikmetīgā teātra paņēmienus, kuru pārblīvētība panāk nevis aizraujošu, bet vienmuļu efektu. Tomēr, salīdzinot ar ambiciozi smieklīgo Genesis XP, šis režisoram ir pārliecinošs solis uz priekšu.