Kritiķi vērtē
Silvija Radzobe
satumst romantiskas mūzikas skaņu apdvesta ģirta ķestera vīrišķīgā balss glāsmainās intonācijās stāsta par saldās mirones gaišizilounmarmorauksto šķirbiņu kurā kā rēkdams lauva ietriecies lisjēna karstais loceklis kad lieta aiziet līdz mēslu mušām kas jāpadzenā lai vēlreiz ietriektos nu jau līķu plankumu klātā baudas priekšmeta trūdošajās miesās ieraugām daiļo kristīni belicku burvīgā sarkanā kleitā viņa nometusies četrrāpus laiza reālu miroņa galvaskausu bet ķesteris laikam lai atdzīvinātu garlaicīgo runāšanu sāk imitēt grābstīšanos gar aktrises izslieto dibenu izdalītie maisiņi vemšanai paliek tukši arī dzirdot par lisjēna vai kā nu viņu tur sauca kopošanos tieši kapa bedrē ar eņģelim līdzīgu mirušu zēnu apkārt ložņājot žurkām džilindžera eksperiments nav izdevies jo ārā neviens neskrien un durvis nesit bet finālā kā jau tas latvijā ierasts skatītāji buržuāziski pieklājīgi aplaudē klausoties perversās nejēdzības kuras krutumā tomēr ievērojami atpaliek no marķīza sada ienāk prātā ne tikai ivars grantiņš bet arī fakts ka pie mums teātrī apriori nav panākams publikas protests tā kā režisors centies velti par eksperimentālu izrādi eksperimentāli jo neieraugāmi āboli
* * Henrieta Verhoustinska
Kā precīzi izteicās aktrise Kristīne Belicka kādā intervijā — ja
skatītājs nesaprastu latviešu valodu un nezinātu izrādes nosaukumu,
Nekrofila īsto tēmu tas nenojaustu. Jo estetizētais un banālais veids
(parunājam kairās intonācijās, padejojam, izteiksmīgi pakustamies/atkal
parunājam…), kā tiek stāstīts Vitkopas fizioloģiski atklātais teksts,
varētu tikt lietots arī izrādē par laulātu pāri, kuru dzīvē iestājies
apnikums, vai par jaunas meitenes un ne tik jauna vīrieša attiecībām.
Tādā pat veidā varētu lasīt kāda gotiski noskaņota dzejnieka dzeju vai
kaut fragmentu no Puškina Mazajām traģēdijām (par Donu Žuanu). Varbūt
tieši to — ka visas šīs lietas ir ļoti līdzīgas — vēlējies pierādīt
režisors? Nav jau tā, ka izrādē vēlos redzēt hiperreālistiskas līķu
mulāžas ar to "marmora plankumiem" un "zīdtārpiņu smaržu". Taču izrāde
"nepavelk" līdzās avīžu ziņai par Ivaru Grantiņu, kura seksuālā
kaislība uzplaukst nāves tuvumā un ir novedusi līdz triju vai četru
sieviešu atbaidošai bojāejai. Esmu jau sen akceptējusi Džilindžera
(tāpat kā citu režisoru) izteiksmi, kas jebkuru tēmu vērš krāšņā
priekšnesumā (šoreiz gan pamaz efektu un triku), esmu pat
samierinājusies ar to, ka skaistas, pavedinoši tērptas sievietes
augstpapēžu kurpēs viņa iestudējumos tiek izmantotas kā kustīgs
scenogrāfijas elements. Tomēr žēl, manuprāt, talantīgās Kristīnes
Belickas, kurai ir tik ierobežota loma izrādē, — īpaši līdzās Ģirtam
Ķesterim, kurš ir lakonisks, koncentrējies, precīzs, neaizmirstot par
sava varoņa novirzi kā slimību, bet neakcentējot to kā galveno.
* Undīne Adamaite
Gotisks pusaudzis ielaidis savos bēniņos un svētsvinīgi dalās ar saviem dārgumiem — visādām vēmelīgām lietām, kam, visticamāk, jāapliecina indivīda brīvības mērogs un uzspļaušana mietpilsoniskās sabiedrības gļēvajai nespējai ielūkoties savās dzīlēs. Ielūkojāmies. Spļāvienu noslaucījām un pāris reižu pieklājīgi sasitām savas mietpilsoniskās roķeles. Tomēr šaubos, vai par spļāvienu var uzskatīt perversitātes glorifikāciju, iemidzinoši estetizēti staipoties zem diviem svečturiem. Kristīnei Belickai debijas lomā režisors diemžēl atvēlējis tikai dzīvā manekena funkcijas — ierasti svarīgas ir tikai lūpas, kleita, papēži, striptīzdejotājas kustības. Dž.Dž.Džilindžers īstenībā ir ļoti pieklājīgs, skandālista tēls ir tīkamāks presei. Būtu gatava pat ticēt, ka režisors grib vienkārši sarunāties, bet klišeju un klaju estētisku banalitāšu no tā šajā izrādē nekļūst mazāk. Kam aplaudēja citi? Es — Ģirtam Ķesterim, kurš apliecina, ka talantīgs aktieris telefongrāmatu var pārvērst pašpietiekamā enerģijā. Nekrofila fiziloģiski poētiskie vārdu plūdi drīz vien kļūst neitrāli un daudz no telefongrāmatas neatšķiras. Varēja noticēt, ka viņa varonis ir slims, ka mīl, ka vientuļš, varbūt monoizrādē ar to arī pietiktu… Nekrofils, manuprāt, uzrāda tēmas "marginālie psihes pētījumi" izsīkumu līdz pēdējai pilītei, kamēr režisors pats vēl grib ko piebilst: top Kāda maniaka stāsts un Psihs.