Latvijas teātru Ābolu ķocis. 3.decembris.

Psiha sākumā kaitina sieviešu tēli: viena (kas ķerta uz seksu) — mauka, kas gorās, izteiksmīgi papleš kājas vai piedzērusies vārtās pa grīdu, otra (kas grib mieru ģimenē un veiksmīgu karjeru) — kā klukste. Tomēr, pateicoties abām Kristīnēm — Beļickai un īpaši Nevarauskai — šīs varones pāraug sākotnējos štampus, lai arī romāna lakoniskā dramatizējuma dēļ viņu rīcības un attieksmes motivācija lāgiem neskaidra. Toties bez ierunām izcils ir vēl vienas Džilindžera "atklātās" pusaudzes — Anetes Krasovkas aktierdarbs. Slīpais milzu disks (lielisks scenogrāfa Kristapa Skultes darbs), uz kura izgaismojas vientuļa Ģ.Ķestera figūra, piesaka ne melodrāmu, bet traģēdiju tās antīkajās kategorijās. Un Ķestera varonis (lai arī aktieris šķiet mazliet paguris) tiek nolikts determinēta traģēdijas varoņa pozīcijā. Šādā skatījumā "sociālās drāmas" par šķirtām ģimenēm veidotāji izvairās no banalitātes un melodramatisma. Izrāde pamatīgi sit pa smadzenēm, un laikam jau tēmas tikai tā arī var novadīt līdz Degpunkta un avīžu ziņu notrulinātiem nervu galiem. ** Silvija Radzobe Psihs ir ceturtā izrāde, ko Dž.Dž.Džilindžers velta sižetam par to, ka mīlestība visaugstākajā pakāpē nozīmē nogalināšanu (iepriekš — Fernando Krapa vēstules Jūlijai, Penelope un Diks, Jūlijs.Kāda maniaka stāsts). Psihā tēvs nožņaudz savu pusaudzi meitu. Ar pirmajām divām izrādēm režisors šķietami perversajā tēmā atklāja pat lielu emocionāli intelektuālo potenciālu. Taču jaunais uzvedums iznācis kā neauglīga un garlaicīga atkārtošanās, režisoram nespējot pacelties savos bijušajos augstumos. Aktieru "runājošās galvas" piestiprinātas pie viņu dīvaini plastikojošajiem ķermeņiem. Var jau to saukt par atsvešinātību, var arī — par novadējušos "viktjukismu". Iecere jau skaidra — pieaugušie ir marionetes, kuru pasaulē klīst vienīgais dzīvais cilvēks — meitene Lilī. Nav jau īpaši oriģināla doma, bet lai nu būtu. Taču iedomāties, ka ar dekoratīvu staipīšanos var atstāt kādu iespaidu... Žēl talantīgo aktieru Ģ.Ķestera, K.Nevarauskas, L.Ozoliņas, kuriem veiksmīgi nokasīts nost gan talants, gan personība. Saista Anete Krasovska Lilī lomā. K.Belicka Kimas lomā pārsteidz ar neprofesionālismu. **** Mārīte Gulbe Drūms, nepatīkams, verbāli nomācošs, taču iedarbīgs iestudējums, kurā bez minētā redzu jēgu, sociālu atbildīgumu, ne vairs režisora tīksmināšanos par dažādām novirzēm un -filijām, kas bez didaktikas piespiež skatīties un domāt par to, ko negribas, — cik slima ir sabiedrība, kurā dzīvojam. Ne jau tikai sieviešu neirotiskajā vidē mītošais galvenais varonis ar nosaukumā minēto palamu — diagnozi, arī pārējie. Apstākļiem summējoties, nemanāmi var pietuvoties robežai, kas šķir cilvēcību no nozieguma. Protams, brīvība, atbildība un izvēle ir indivīda ziņā, taču ir brīži, kuros izrādes nevaroņa Marka (Ģ.Ķesteris) rīcību var izprast. K.Skultes askētiski ietilpīgā scenogrāfija palīdz nospēlēt gan gluži kosmisko vientulību (cilvēki kā orbītas var tikai riņķot cits ap citu, bet ne saskarties), gan patiltēs, padibeņu mudžekļainajās teritorijās verdošo dzīvi, gan, iespējams, zemapziņā iztēloto finālu. Spēcīgi sieviešu tēli — K.Belickas Kima, K.Nevarauskas Nikola un īpaši L.Ozoliņas Enna. Debitante A.Krasovska (Lilī), varbūt pat neapzinoties, nospēlē šokējošo realitāti, ka tīņi jau sen ir pieaugušāki par vecākiem.