"Kopēlija" ir stāsts par velnišķīgo doktoru Kopeliusu, viņa brīnumainajām lellēm un draisko mīlētāju pāri - vieglprātīgo Franci un koķeto Svanildu izrādās apbrīnojami pievilcīgs. "Kopēlija" nav nekādu pārpasaulīgu būtņu bez miesas un asinīm, nekādu līdz nāvei salauztu siržu, noburtu prinču vai princešu - lielākais noslēpums te ir tikai mehāniska lelle. Uz skatuves darbojas mīlētāji, kas nemitīgi ķildojas, un raiba mazpilsētas sabiedrība, izklaidējot skatītājus ar pārpratumiem, pārģērbšanos, komiskām situācijām, dažādu tautu dejām un, kas pavisam neraksturīgi, laimīgām beigām.
Romantisma laikmets, kurā tapa balets "Kopēlija", svinēja aizraušanos ar drūmu misticismu – ne vienam vien izglītotam sabiedrības pārstāvim labi zināms gan Ernsta Teodora Amadeja Hofmaņa gadsimta sākumā radītais Smilšuvīra tēls (baleta autorus iedvesmojusi šajā stāstā aprakstītā lelle), gan Mērijas Šellijas Frankenšteins un citi neatvairāmi pievilcīgi monstri, kas rosina iztēli. Bet "Kopēlijā" noslēpumainība gūst vieglas un rotaļīgas aprises. Kopeliuss grib atdzīvināt savu visskaistāko lelli, izmānot Franča dvēseli. Tā vietā leļļu meistars tiek izjokots un iemīlas paša radītajā mehāniskajā brīnumā, kamēr Francis savu dvēseli turpina bezrūpīgi pielietot gluži pasaulīgām izpriecām.