(Vēsturiski patiesi par šo tēmu stāstīts Šekspīra laikiem veltītajās filmās — britu drāmā Stage Beauty/Skatuves likumi un oskarotajā atrakcijā Shakespeare in Love/Iemīlējies Šekspīrs — abas ir pieejamas latviskotos DVD). Taču XX gs. kultūra ar visa un visu ambivalentās dabas apliecinājumiem (viens no relatīvisma gadsimta vadošajiem moto, palienēts no romantisma: nekas taču nav tas, par ko izliekas!), ar divu pasaules karu, šo globālo sociālekonomisko krīžu estētiskās un eksistenciālās apdraudētības maitasputniem — dekadenci un "morālētisko pagrimumu", ko Špenglers, Freids, Vitgenšteins un ne tikai šie gudrinieki nosauca par "tradicionālo vērtību un kultūras norietu", ļauj mums uz šo "pikanto" jautājumu "vīriešisieviešuādās" paraudzīties drusku savādāk. Tik tiešām, varbūt ir taisnība XX gs. dižākajam zaglim, morāles grāvējam un vienlaikus Francijas Daiļo mākslu akadēmijas biedram, trīsreiz Nobela prēmijai literatūrā pieteiktajam Žanam Ženē, kurš ne tikai provocējoša prieka, bet gan dziļas pārliecības dēļ apgalvoja, ka "neviens nespēj sievieti izprast, līdz ar to arī attēlot viņas būtību labāk un precīzāk par vīrieti"? Varbūt Ženē atskārsme izskaidro, kādēļ visās attēlojošajās mākslās (izņemot literatūru) ir tik maz ģeniālu sieviešu — mākslinieču? Bet varbūt — par laimi! — tas ir tikai gadsimtiem borēta mačo kulta diedzēts seksisks aizspriedums, ka vīrietis it visā ir labāks un pilnvērtīgāks par sievieti? Patlaban, kad atkal un atkal pasaules, ne tikai Latvijas, teātros ir aktualizējies jautājums par dzimumu lomu spēli, par šo amizanto "dzimummaiņu", ir īstais laiks padomāt — varbūt tieši vīrieši ir tas vājais, nogurušais dzimums, kas slēpjas aiz sievietes maskas, tādējādi viņas oāzē meklēdams patvērumu, lai ar laiku uzaudzētu prāta un vīrišķās atbildības spēka muskuļus (vai iznīktu pavisam)? Pagaidām vīrietis — hameleons veic viltīgu māņu manevru — izliekas, ka tieši viņš ir vislabākā sieviete. Un kur gan to būtu visērtāk darīt, ja ne teātrī un kino? Atšķirībā no lavīnveida "vīriešiem sievu drānās" uzplūda latviešu teātrī kino pie dzimumu lomu maiņas un spēlēm ir atgriezies ar nerimtīgu regularitāti. Ja respektējam tēzi, ka karnevāliskās aktivitātes līdz pat klasiskām dzimumu lomu maiņām cilvēci masveidā piemeklē krīzes brīžos, jāsecina, ka par globālu un visaptverošu krīzi filmu veidotāji nav varējuši sūdzēties. Viņa kā viņš Vīrietis sievietes ādā vai sieviete — vīrieša — šādas lomu spēles kino pieļāvis gan tālajos XX gadsimta 30.gados, gan pavisam nesen, kad austrāliešu aktrise, Holivudas zvaigzne Keita Blānšeta saņēma savu kārtējo Oskara nomināciju par Boba Dilana spēli filmā Manis tur nav/I"m Not There (2007). Kaut sen, sen pirms viņas vāciete, valšķe Marlēne Dītriha vīrieša ādu (smokingu) izmantoja ne tik daudz kā aktierisko eksperimentu ieroci (kāds Blānšetai ir Boba Dilana personība), kā vienu no savas kārtējās varones — liktenīgās sievietes — pavedināšanas instrumentiem. Dītrihas valgais skatiens un elegantais smokings stopkadrā no viņas pirmās Holivudas filmas Maroka/Marocco (1930) sen kļuvis daudz populārāks nekā pati senā filma. Savā ziņā tādu izaicinājumu Holivudā varēja atļauties tikai vāciete ar visu savu trakulīgo un nesātīgo baudu pieredzi krīzes skartajā Veimāras republikā pēc Pirmā pasaules kara. Ak, jā, līdzīgus eksperimentiem atļāvās vēl viena Eiropas aktrise — Holivudas zvaigzne Grēta Garbo, kuras karaliene Kristīna Holivudas filmā par Zviedrijas karalieni Karaliene Kristīna/Queen Christina (1933) ļāvās dzimuma ambivalences apspēlei. Viņš kā viņa Ar puišiem aktieriem sieviešu drānās vienmēr viss bijis daudz vienkāršāk. Lai kā viņi censtos, karnevālisma elements nekur nepaliks. Tur jābūt vienkārši aklam vai vismaz Merilinai Monro, lai neatpazītu čammīgi saģērbtajās tantiņās — aktieru Džeka Lemona un Tonija Kērtisa izcili nospēlētajās džeza muzikantēs — stūrainus vīriešus. Tas viss, protams, attiecas uz vienu no visu laiku labākajām Holivudas komēdijām, kas Latvijā iegājusies ar nosaukumu Džezā tikai meitenes/Some Like it Hot, (1959), kurā Lemons ar Kērtisu spēlē gangsteru vajātus mūziķus bezdarbniekus, kuriem nākas iekāpt sieviešu brunčos, lai tiktu pie darba orķestrī un aizbēgtu no vajātājiem. Līdzīga motivācija "dzimumu karnevālam" ir arī 80.gados tik populārajai komēdijai Sirdspuķīte/Tootsie (1982) ar Dastinu Hofmanu, kurā aktieris bezdarbnieks ir spiests iejusties sievietes ādā, lai tiku pie darba un mīlestības neparedzētā bonusā. Protams, Holivuda nepieļauj nekādas tur marginālas divdomības. Kurš vīrietis gan no laba prāta, teiksim, bez bezdarba draudiem, ietu skraidīt sievietes brunčos? Vēl viena cēla motivācija šādai rīcībai ir bērni — vēlme būt kopā ar saviem bērniem, kurus no likumīgā tēva atšķēlusi nebūt ne pozitīvā māte. Šāda motivācija tika izmantota ģimenes filmā Mūžīgā aukle/ Mrs. Doubtfire (1993), kurā Robina Viljamsa varonis tērpās solīdas kundzītes kostīmā un grimā, lai strādātu par aukli pie saviem bērniem. Protams, ne jau Holivuda un XX gadsimts atklāja šīs rotaļas ar dzimumiem un viņu ādu: savulaik uz skatuves būt sievietei bija obligāts priekšnoteikums gan Šekspīra laika teātrī (sk. filmu Iemīlējies Šekspīrs/Shakespeare in Love, 1998), gan ķīniešu operā. Šī "orientālā stīga" arīdzan ir iedvesmojusi ne vienu vien filmu — gan satriecošo ķīniešu drāmu Atvadas no konkubīnes/ Farewell My Concubine (1993), gan kanādiešu režisora Deivida Kronenberga Madam Butterfly/M. Butterfly (1993). Kino ir daudz nežēlīgāks un prasīgāks nekā teātris — tuvplāna izaicinājums pa spēkam ir tikai retajam. Tālab uz vienas rokas pirkstiem ir saskaitāmas tās filmas un lomas, kurās aktrišu pārģērbšanās par vīriešiem vai vīriešu par sievietēm nav iemesls tikai jestrai komēdijai. Mana favorīte joprojām ir Keita Blānšeta kā Dilans, turpat līdzās Hilarija Svanka skarbajā drāmā filmā Puiši neraud/Boys Don"t Cry (1999), kas tolaik jaunajai aktrisei atnesa pirmo Oskaru. Puiši viņu priekšā ņem un nobāl. Teju visi mūslaiku aktrišu eksperimenti ar "dzimuma maiņu" ir tā aizrāvuši Amerikas Kinoakadēmiju, ka tikuši novērtēta vismaz ar Oskara nomināciju, ja ne ar Oskaru (to saņēma arī Gvineta Paltrova par darbu filmā Iemīlējies Šekspīrs, kurā kāda druska ekrāna laika bija atvēlēta arī "dzimuma maiņai", protams, ar solīdu motivāciju — Šekspīra laika teātrī sievietes nemēdza spēlēt). *** Vai esat atklājis sevī ko jaunu, spēlējot sievieti? Lauris Subatnieks, Dailes teātra aktieris Mazliet mulstu no šāda jautājuma… (Smejas.) Varbūt, domājot par savu lomu izrādē Manu sievu sauc Moriss, esmu sapratis, ka sievietes ir stiprākas par vīriešiem, vismaz psiholoģiski noteikti. Sevī gan neko radikāli jaunu neatklāju, tikai to, ka varu pastaigāt augstpapēžu kurpēs — ja nepieciešams. Galu galā visi jau cilvēki vien esam — gan vīrieši, gan sievietes.Ģirts Krūmiņš, Jaunā Rīgas teātra aktieris Patiesībā nav tāda viena universāla veida, kā vīrietim aktierim spēlēt sievieti. Tas izriet gan no lugas materiāla, gan režisora redzējuma. Par beidzamo izrādi Prezidentes, kurā man jāspēlē sieviete: tā kā lugas teksts ir plakans un tajā nav dziļuma, sapratu, lai atdzīvinātu savu tēlu, man jākoncentrējas nevis uz atribūtiku un ārējo izskatu, bet gan jādomā par sāpīgo savā varonē, lai varētu viņu atdzīvināt emocionāli. Protams, man nācās vilkt mugurā kleitu, bija arī soma un citi atribūti, taču es patiešām par to nedomāju. Neko radikāli jaunu sevī neatklāju, jo man nav atšķirības — spēlēt izrādē sievieti vai vīrieti. Galvenais — jāsaprot spēlējamā cilvēka "iekšpuse", psiholoģija. Man nav interesanti spēlēt abstraktu sievieti, labāk tādu, kuras tēlu veidojot tiešām kārtīgi jāstrādā. Intars Rešetins, Dailes teātra aktieris Katra loma jau aktierim atnes kaut ko jaunu. Nezinu, vai ar Katrīnas lomu izrādē Manu sievu sauc Moriss man izdevās sevī atklāt kaut ko jaunu, taču sāk likties, ka pamazām man sāk izdoties saprast sievietes. Šī loma ir bijusi kā izziņas faktors. Protams, it kā jau nav starpības, ko spēlēt — lāci, vīrieti, sievieti vai koku, jo katru lomu laižu caur sevi, taču līdz šim man bija diezgan grūti saprast sievietes domāšanu. Tagad tīri subjektīvi šķiet, ka pašreiz saprotu tādas sievietes kā Katrīna. Vismaz ikdienā, kad uz ielas sastopu savai varonei līdzīgas sievietes, man par tām paralēlēm gribas pasmaidīt. Egons Dombrovskis, Dailes teātra aktieris Neko gudru par šo tēmu nevaru pateikt, vien nocitēt pats sevi, ka bērnībā gribēju būt gan princese, gan veterinārārsts. Šķiet, man ir izdevies nospēlēt gan vienu, gan otru. Morisā gan nekā traka nebija, jo lielākos sarežģījumus radīja uzdevums padejot ar astoņus centimetrus augstiem papēžiem… Liekas, ar to tiku galā tīri labi. Psiholoģiskas pārmaiņas sevī gan neatklāju. Toties tagad man liekas, ka esmu princese — tikai būtu jānodzen bārda… (Smejas.
Lomu spēles
Dzimumu krīzes priekšnojautās Katrs kaut drusciņu izglītots teatrālis pateiks, ka vīriešiem spēlēt sieviešu lomas nav vis vēlme šokēt pieklājīgu sabiedrību vai atklāt kādu slēptu seksuālu nolūku, bet gan kopš antīkās grieķuromiešu, arī austrumu tautu teātra kultūras laikiem iedibināta sena tradīcija, kad sievietēm — mājas pavarda un bērnu sargātājām — vienkārši bija kategoriski liegts atrasties uz skatuves.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.