Aktrisei Madarai Saldoverei jauniestudējumā Smiltāju mantinieki uzticētas divas svarīgas lomas
Varones — Bertīnu un Bellu — Madara Saldovere uz Nacionālā teātra lielās skatuves pirmizrādē spēlēs jau šovakar, 24. aprīlī. Loma, pat divas, šajā Leldes Stumbres lugas Smiltāju mantinieki iestudējumā aktrisei ir pamatīgs izaicinājums.
Madara, kura Nacionālā teātrī vada savu pirmo sezonu pēc Kultūras akadēmijas beigšanas, neslēpj — bailes un satraukums viņai nākot tikai par labu. "Man vajag, lai man ir bail; tas man liek koncentrēties. Sasprindzinājums, kas bijis pirms tam, iznāk ārā sprādzienā, kad esmu uz skatuves. Ja ir bijis sprādziens un lomu izdevies nospēlēt veiksmīgi, seko atslābums. Tāda ir lietu dabiskā kārtība."
Labāk patīk Bertīna
Izrāde stāsta par visraibāko laikposmu, kāds Latviju skāris — proti, no XX gadsimta sākuma līdz pat šodienai, par vienas dzimtas likteni, mīlestību, vecāku un bērnu attiecībām. Tās pirmajā daļā Madara spēlēs Bertīnu, ļoti temperamentīgu, ekspresīvu, arī nesavaldīgu, kaislīgu sievieti. "Viņa cīnās par saviem sapņiem, par dzīves mērķi, izsapņoto sapni, un, protams, meklē mīlestību…"
Otrajā cēlienā Madara atveidos Bellu — modernu, fifīgu, strauju, varbūt mazliet merkantilu dāmu. "Interesantāk ir spēlēt Bertīnu. Viņa ir mežonīgāka, pazīst lauku darbus, bet mīl arī pucēties." Grūtāka esot Bellas loma, jo aktrise dzīvē vairāk līdzinoties Bertīnai.
Vai aktrisei lauku dzīve ir pazīstama? "Drīzāk — sveša. Protams, bērnībā pa laukiem izdzīvojos kārtīgi, izbaudīju arī lauku darbus. Interesantāk ir spēlēt to, ko neesi piedzīvojis — kaut ko tādu, ko neviens no tevis negaida." Galvenais uzdevums — nospēlēt spēcīgi un ticami. Madarai arī neesot nācies piedzīvot situācijas, kas saistītas ar mantojuma problēmām. "Laikam esmu tam par jaunu, bet uz skatuves gan šādai pieredzei nāksies iziet cauri."
Vai pēc divu tik atšķirīgu sieviešu spēlēšanas Madarai nav grūti atslēgties no šīm lomām? "Tā gluži nav, ka varu paņemt un nogriezt kā ar nazi. Kad bija palikusi nedēļa līdz pirmizrādei, protams, brīvajos brīžos domāju par Bertīnu un Bellu, bet tas nebija slimīgi. Parasti varu pārslēgties diezgan ātri."
Madarai ļoti imponējot stipras sievietes — tāda, kā viņas varone Bertīna. "Tā ir smalka robeža, cik sieviete ir stipra un cik viņai vajag būt stiprai," aktrise prāto, piebilstot — sievietei vajadzētu saprast, kad viņai vajadzētu būt vājākai. "Stiprums manā izpratnē absolūti neizslēdz sievišķību. Es gribu būt stipra — ar krampi. Ceru, ka jau tagad tāda esmu."
Izrāde arī jauniešiem
Madara ir īsta rīdziniece, nupat beigusi Kultūras akadēmiju. Kā viņa jūtas teātrī, ko daži joprojām dēvē par "konservatīvisma bastionu"? "Šosezon esmu strādājusi ar ļoti interesantiem, radošiem režisoriem — Regnāru Vaivaru, Anitu Sproģi, tagad ar Indru Rogu, un neesmu sajutusi nekādu konservatīvismu." Aktrise ir pārliecināta — viss atkarīgs no tā, kur cilvēks Nacionālā teātra mašinērijā atrodas. "Tev ir brīvas rokas, tādēļ tu pats nosaki, cik daudz būsi konservatīvs, cik nē." Par tiem, kas deklarē, ka nekad mūžā neapmeklēs Nacionālo teātri, Madara teic īsi — tas ir šo ļaužu komplekss, jo nekad nevajag būt kategoriskam. "Es šo teātri uzskatu par ļoti daudzšķautņainu!"
Kam, viņasprāt, adresēta jaunā izrāde? "Domāju, ka arī jauniešiem. Izrādē spēlē daudz jaunu cilvēku, rādot gan kaislības, gan nopietnas lietas. Tas nekas, ka citā laikā; toties 2. cēlienā ir mūsdienas." Protams, nākt skatīties Smiltāju mantiniekus, esot katra paša izvēle. Kā Madara smaidot uzsver, par ļaunu tas nenāks.