Krievu mūsdienu skarbais skatuves tekstu autors, kurš pats tos ir arī iestudējis un spēlējis, – Ivans Viripajevs – raksta par patiesi ekstrēmu pieredzi – tieši un bez iejūtības pret lasītāju un potenciālo skatītāju. Jāpiekrīt teātra pētniekiem, kuri raksta, ka aktierim, lai arī cik bagātīgi būtu viņa emocionālie un empīriskie resursi, to praktiski nav iespējams iedzīvināt.
Uzbudinājuma lēkme
Lugā Nepanesami ilgi apskāvieni, kas Rolanda Atkočūna režijā iestudēta Dailes teātra Mazajā zālē, autors bez ekspozīcijas teju ar varu iegrūž četru trīsdesmitgadnieku neapskaužami aprobežotajā eksistencē, kurā dominē rijīga apetīte gūt aizvien vairāk apmierinājuma: kad baudas kulmināciju nesniedz sojas piena saldējuma bumbiņu kušana uz sakairinātajām garšas kārpiņām un pat ne tūliņ apmierinātā visviens nepiesātināmā dzimumdziņa, pa rokai vēl ir kāds kokaīna strēķis vai heroīna šļirce. Varoņi neizbēgami nonāk fiziski un psiholoģiski dezorientējošās situācijās, vai tā būtu nežēlīga fiziska izrēķināšanās, suicīds, aborts vai nekrofilijas akts.
Darbība noris mūsdienu Amerikā, precīzāk Ņujorkā, kas kalpo par laika marķieri, signalizējot par visu iespēju laikmetu, kurš neliedz ne tikai apgūt, strādāt un baudīt, bet arī neko nedarīt un par to arī neko nedabūt. Šodienas sniegtā mobilitāte tiecas likvidēt attālumu kā fizikālu lielumu, un atšķirīgā intensitātē, bet tik un tā par vienām un tām pašām problēmām iespējams runāt gan tajā okeāna krastā, gan šaipus. Tāpēc arī nav jābrīnās, ka varoņi iecienījuši krievu pašpietiekamo ielas valodu, kaut arī ar Krieviju vai krieviem viņiem nav bijis nekāda sakara.
Dramaturga intonāciju precīzi atbalso scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša sterili bezpersoniskais skatuves iekārtojums ar nepielūdzamu balti krāsotu ķieģeļu mūri pa perimetru, pie kura piestatīti nedaudzie praktiskas dabas atribūti, kā mikrofonu statīvi, kastes un saliekamie režisoru krēsli, bet fonā ekrāns dzīves ainavas pārtīšanai – viss sagatavots atsvešinātai realitātes uztverei.
Taču, kad lasot jau esi samierinājies ar kārtējo "černuhu", kas nespēj neko jaunu pateikt par šo degradējušos sabiedrību, kurai velti cerēt uz jaunākās paaudzes motivāciju to glābt no bojāejas, un humānāk šķiet atļaut varoņiem aiziet nekā noraudzīties viņu bezcerīgajos pūliņos izķepuroties no zampas, kurā kūļājas viņu dzīve, dramaturgs kārtējā varoņu uzbudinājuma lēkmē nedod padomu "iespraust no aizmugures", bet gan – apskauties…
Fizioloģiskās tuvības atkāpšanās dvēseliskas saskaņas priekšā varētu šķist falšu garīgo prakšu virsuzdevums, ja atceramies, ka varoņus nemaņas brīžos nejauši uzrunā kāda neizdibināma būtne, kas neliedz frāžaini abstraktus padomus labākai dzīvei no sērijas "mūsu vēlmes ir atkarīgas no mūsu domām, bet domas no mūsu vēlmēm", "tevi vienmēr sadzirdēs tas, kuru tu gribēsi uzrunāt, ja tu patiešām vērsīsies pie tā, kurš tevi gribēs sadzirdēt" un galu galā "pārtrauc ciešanas, atjaunojot saikni ar impulsu", tomēr tik straujš pavērsiens apstulbina nesagatavotu. Tā vien gribētos, lai kaut vai aiz skatuves aukstajām sienām pavērtos vasaras pilnbriedā zaļojošas pļavas, kuru skaistākie ziedi ir cieši apkampušies, savstarpējā uzticībā aizmirsušies mīlētāji, kā to sola izrādes plakāti.
Savukārt režisors Rolands Atkočūns lugas vēstošo naturālismu maskē divkārt. Pirmkārt, atmosfēriski – izrāde sākas sentimentālās noskaņās ar siltas gaismas stariem un vieglu romantisku mūziku, kas vedina uz apceri, nevis šausmināšanos; arī turpinājumā netrūkst dzīvi apliecinošu, enerģisku un skanīgi izpildītu muzikālu numuru optimistiskos Ilzes Vītoliņas darinātos disko kostīmos. Otrkārt, intonatīvi galvenokārt aktieru neizlīdzinātā spēles veida dēļ.
Bezmērķīgā kustībā
Artūra Skrastiņa Čārlijs, Initas Sondores Monika, Ievas Segliņas Emmija un Kaspara Dumbura Krištofs pa pāriem satiekas un atkal šķiras, viņi ir pastāvīgā bezmērķīgā kustībā un tā arī neatrod savu piesaistes punktu šajā pasaulē. Viņi ir vēlmēs un izvēlēs apmaldījušies vēl jauni cilvēki. Neviens no viņiem tikpat kā nepamet skatuvi, visu izrādes laiku vienā plaknē koncentrējot četras paralēlas dzīves, kuras saista apjausts, bet apvaldīts izmisums par savu bezcerīgo eksistenci.
Aktieriem sarūpēts tehniski grūts uzdevums sava tēla (re-)prezentācijā, jo viņi vienlaikus ir varoņi un stāsta par tiem. Ievērojot teksta grūti panesamo tiešumu, tas prasa arī tikpat konceptuālu attieksmi – cinisku ironiju vai arī izaicinošu nopietnību, bet izrāde gluži nepiedāvā ne vienu, ne otru.
Pēc neliela kinostudijas paviljona līdzības iekārtotā skatuve mudina aktierus izlikties režisējam savu varoņu dzīvi – tas būtu adekvāts paņēmiens neiedomājamas pieredzes atklāšanā. Atsevišķas ainas tiek izspēlētas, kā forsētā aizrautībā komentējot sporta sacīkstes. Taču ir skaidrs, ka neviens no viņiem nav "performeris", kas samērotu stāstāmo ar savu pieredzi, un spēlē arī tad, kad tas nebūtu jādara, jo arī izrādes paštēls šķiet iestudēts, un tas zināmā mērā diskreditē patiesu interesi par varoņu problēmām. Aktieri izlīdzas ar iepriekš daudzkārt redzētiem paņēmieniem – Kaspars Dumburs atraisa nepieradinātu temperamentu, Ieva Segliņa taisa koķetas grimases, Inita Sondore noslēpumaini deklamē. Vienīgi Artūrs Skrastiņš lidinās savdabīgā starpstāvoklī, it kā slepus vērojot ne tikai citus, bet arī sevi no malas.
Izniekota dzīve
Stāstot par varoņiem, aktieri acīmredzami ironiski izturas pret viņu filosofiskajām atklāsmēm. Tas neizbēgami liek tās uzlūkot kā centīgi iemācītas, nevis pašizziņas procesā noskaidrotas. Savukārt citkārt aktieri negaidīti emocionāli iekrāso savu varoņu replikas, maldinot par savu attieksmi pret tām. Izrādes veidotāju nostāju pret šķetināmajiem eksistenciālajiem jautājumiem vēl nenoteiktāku padara dramaturga sludinātās pārliecības uzskatāmā atbalstīšana, ka atpestīšana no šīs zemes samaitātajiem ceļiem ir iespējama tikai nāvē, turklāt labprātīgā nāvē.
Izrāde izliekas nemanām, ka reāli varoņu problēmas radušās no tā, ka viņus nenodarbina īsti risināmas problēmas, nešķiet, ka viņi dzīvotu trūkumā, viņus spiestu atbildības nasta vai mocītu kādi sen ielaisti sirdēsti, – par viņu personībām zinām visai maz, jo arī aktieri viņu biogrāfijas sev līdzi neatnes. Vajadzētu beidzot sākt strādāt, uzņemties atbildību par savu dzīvi, kas ne tikai viņiem pašiem vien ir paredzēta. Galu galā sākt šķirot atkritumus un paķert līdzi pie kājām nomestu samīcītu plastmasas pudeli, pirms deklarē, ka "esam polietilēna plēvē ietīti un plastmasas kastē slāpstoši".
Jau pieminētajā izšķirošajā ainā Kaspars Dumburs izjūtas pēc Monikas apkampieniem apzināti vai nejauši izvērš par agresīvu farsu, skaidri apliecinot, ka viņa Krištofs neprot uztvert maigumu un nespēj to panest. Saskāries ar to, viņš to pārprot un drīzāk uztver kā seksa alternatīvu, kas sniedz nepieredzētu baudu, nevis dod sen meklēto (?) mieru. Viņš ir galēji notrulinājies un zaudējis spēju pārdzīvot. Ievērojot dramaturga saasinātās laikabiedru skices, luga nepiedāvā sociālās korekcijas plānu darbam ar personām, kurām nav paveicies iekļauties veiksmīgas dzīves modelī. Vienkārši ir žēl četru izniekotu dzīvju, kas nolemti tiecas katra uz savu "zilo punktu", kurš varoņus nepaguris medī visu izrādes laiku uz dibenplāna ekrāna – līdz nogremdē… Tas sola mūžīgu abstraktu mieru paģērošas, laikā ierobežotas, bet arī neatkārtojamas dzīves vietā.
Nepanesami ilgi apskāvieni
Dailes teātra Mazajā zālē 28.IX plkst. 18, 6.X plkst. 15, 16., 29.X, 7., 15.XI plkst. 19.