Margarita Demjanoka. Balerīnas ceļojumi

Savukārt Ceļojumu iedvesmas avots ir dažādu tautu etniskā mūzika un kultūra. "Tieši Ceļojumi man patīk visvairāk," neslēpj M.Demjanoka, kura tajā dejo sešos fragmentos. "Tik tikko paspēju pārģērbties. Kostīma komplektā ir pieguļošs kombinezons, blūze un svārki, bet viss mainās — te jādejo bez blūzes, te — bez svārkiem," viņa paskaidro. "Skanot indiešu, turku, baltkrievu, ebreju, mongoļu, franču, bulgāru, Kurdistānas, Javas, argentīniešu mīlas melodijai un īru dūdu spēlēm, izdejojam horeogrāfiju ar dažādu tautu deju elementiem." Visai trupai esot ko darīt, dejotāju rīcībā ir lielā skatuve. "Nav pat kulišu — tikai melns samts, deja un mūzika!" stāsta M.Demjanoka. Kaukāzā dzimušajai balerīnai, kura Rīgā dzīvo kopš astoņu gadu vecuma un tagad ir Latvijas pilsone, Ceļojumi ir tieši kā radīti, jo viņā pašā ir pa druskai no visa. Ciemojoties vecāku mājās Stavropolē, pa logu redzams majestātiskais Elbruss...

Vai tiesa, ka Vainrota baleti liek strādāt pavisam citiem muskuļiem? Demjanoka tik primitīvam konstatējumam nepiekrīt: "Katrs jauns iestudējums liek strādāt citiem muskuļiem. Tomēr daži specifiski paņēmieni patiešām bija. Ļoti ilgi cīnījos, kamēr iemācījos griezties uz ceļgaliem. Es to vienkārši nemācēju, bet tagad, šķiet, protu. Vismaz zilumu jau ir krietni mazāk." Tomēr pamatā kustību valoda esot saprotama un nekā neiespējami grūta nav. Brīžiem tikai bijis tik daudz jaunas informācijas, ka grūti visu iegaumēt. "Tad repetitors Migels teica: tu šodien pasēdi...Man ļoti patika ar viņu strādāt: viņš klusu, bet noteikti piespieda mūs visus strādāt."

M.Demjanokai patīk, ka Ceļojumos uz skatuves var justies droši un brīvi, tomēr viņa vēlētos, lai tiktu iestudēta arī P.Čaikovska Apburtā princese un citas klasiskā baleta pērles. "Mēs tomēr esam klasiska trupa, teātra repertuārā man pietrūkst Silfīdas, Raimondas, Bajadēras, arī Gulbju ezeru rāda reti, bet tas ir tāds skaistums!"

Pēdējos gados M.Demjanoka saņēmusi visus apbalvojumus, kādus vien Latvijā balerīna var saņemt: Lielo mūzikas balvu un balvu teātra mākslā, gan Aldara, gan Latvijas gāzes balvas LNO labākajai baleta solistei. Taču sākumā teātrī viņai neklājies viegli — pēc pāragras, neveiksmīgas debijas Gulbju ezerā nācies ilgi dejot kordebaletā un tikai ļoti lēnām, soli pa solim virzīties uz lielākām lomām. "Kādam vajadzēja mani apturēt, nedot 17 gadu vecumā šādu lomu. Bija ļoti smagi," primabalerīna atminas, ka piedevām cīnījusies ar svaru. Šo problēmu gluži negaidot atrisinājusi dēliņa piedzimšana. "No dzemdību nama iznācu slaidāka nekā jebkad un vairs ne reizi neesmu kāpusi uz svariem. Protams, bija bail, jo dzemdēt bērnu balerīnai ir liels risks. Taču uzskatu, ka mākslai nedrīkst ziedot sievietes būtību. Nu labi, esmu prīma. Taču es esmu māte — un tas ir kas augstāks. Kirilam tagad ir jau vairāk nekā trīsarpus gadu, viņš ir mans turpinājums!" Tiesa, dzīvojot divatā ar dēlu, māksliniece ir kā vāvere ritenī: darbs, mājas, darbs. Kā gan viņa pērn spējusi teju pusgadu kopā ar skatuves partneri Alekseju Avečkinu uzstāties Vācijā un ASV? Vācijā ar Sanktpēterburgas trupu nodejoti 14 Riekstkoži un 23 Gulbju ezeri, izcilajam priekšnesumam Korsārā Rūdolfa Nurijeva festivālā Kazaņā sekojusi atgriešanās tur Gulbju ezerā un Bajadērā. "Skaistā izrāde atstāja neaizmirstamu iespaidu gan uz mums, gan publiku. Mani tur nosauca par gada atklājumu. Man ir nepieciešama publikas mīlestība, aplausi. Laikam jau tāpēc balerīnas nespēj dzīvot bez skatuves," secina M.Demjanoka. Darba viņa nebīstas un trenējas teātrī pat naktīs. Nereti turpat uz matracīša arī nakšņojusi. "Pēc izrādēm, kurās esmu izlikusi sevi visu, ģērbtuvē guļu, jo vienkārši nav spēka aiziet uz mājām." Aprīlī viņa dosies dejot uz Baku, bet kopā ar LNO baletu uz viesizrādēm Itālijā.