Latviešu teātra ciltstēva Eduarda Smiļģa 116.dzimšanas dienā šovakar Latvijas Nacionālajā teātrī – Teātra balvas Spēlmaņu nakts 2011/2012 ceremonija. Žūrija nosauks laureātus 18 nominācijās. Sezonas jauniestudējumu žūrijā strādāja teātra kritiķis Normunds Akots (priekšsēdētājs), teātra zinātniece Maija Svarinska, NRA kultūras nodaļas redaktors Arno Jundze, teātra kritiķe Maija Treile, televīzijas režisore Virdžīnija Lejiņa. Dejas kritiķe Inta Balode, mākslas kritiķis Vilnis Vējš, televīzijas režisore un kritiķe Linda Ģībiete, teātra un kino kritiķis Toms Treibergs. Spēlmaņu nakts ceremonijas režisors – aktieris un režisors Kārlis Krūmiņš, scenārija autors – aktieris Artūrs Dīcis.
Kultūras Diena aicināja teātra profesionāļus sadalīt iedomātās trīs Skatuves naglas pēc saviem ieskatiem, aizmirstot par oficiālo nomināciju sarakstu un paliekot aci pret aci ar savām atmiņām par pagājušo gadu.
Normunds Naumanis, Dienas teātra un kino apskatnieks
Apzinoties, ka ikkatras žūrijas lēmumus veido subjektīvu spriedumu summa un tādu "objektīvo labāko" mākslās nevar būt pēc definīcijas, varu piedāvāt savu versiju – trīs subjekta NN "nagliņas", ar kurām no sirds apdāvinu šādas personības un parādības Latvijas teātru ainā:
1. Visa Voiceka radītāju komanda, kura, šķiet, bija saslēgusies vienotā asinsritē un teātra kā medija jušanas sistēmā un strādāja konkrētam, priekš NT ļoti principiālam, es teiktu, bezkompromisa mērķim – pierādīt,
ka mākslas darbs nav mietpilsoniski ērts patēriņa produkts, kur skatītāju komfortabli izklaidē, bet ka no skatītāja tiek paģērēta ne tikai emocionāla "pieslēgšanās" tam dīvainajam, kas notiek uz skatuves, bet pat (!) intensīvs intelektuāls darbs.
2. Režisors Gatis Šmits, kurš turpina savu ceļu – veido jocīgas izrādes ar īpašu atmosfēru (Drāmas kursi pieaugušajiem JRT, Mežonīgā pilsēta Dailē) par to savādo, naivo pasauli, kuru, politkorektos standartos domājot, nemaz nepamanām. Uzskatu, ka Šmits (pēc Hermaņa) patlaban ir otrs oriģinālākais un spēcīgākais režisors Latvijā.
3. Četri aktieri, kuru darbs profesionāli un cilvēcīgi pamatīgi pārsteidza – Andris Keišs kā Kaupēns (šī iekšēji dedzinošā, grūtā dziedamā loma Jāņa Lūsēna muzikālajā drāmā man atklāja jaunus, dziļus vaibstus Keišā
kā cilvēkā un profesionālī), Inese Pudža kā Jūlija (V. Nastavševa uzvestajā Jūlijas jaunkundzē VDT), kur ļoti grūti nošķirt aktiera kā subjekta dvēselisko plosīšanos no profesionālas tēla reakciju kontroles, bet kas tik ļoti fascinē skatītājus teātrī, un JRT Oblomovā – Ģirta Krūmiņa un Viļa Daudziņa, abu centrālo lomu tēlotāju, saimnieka – kalpa gudrā saspēle, kas citā kvalitātē lika apjēgt tēzi "mēs pārtiekam viens no otra", jo būtībā abi aktieri nospēlēja smalku mīlestības/ atkarības stāstu.
Par sezonas jaudīgāko izrādi nosaukšu Alvja Hermaņa grandiozo A. B. Cimmermana operas uzvedumu Zaldāti Zalcburgā – latviešu režisors tomēr. Ja Latvijas teātra videi nebūtu tāda līmeņa režisora kā Hermanis,
domāju, visa šī "vide" būtu ievērojami savādāka. Bēdīgāka. Provinciāla. Jo viens Hermanis ir piešķīris Eiropas mērogu visam Latvijas teātrim – mūsu teatrāļi, apzināti vai ne, to ņem vērā un tas ir labi.
Edīte Tišheizere, teātra kritiķe
Manas trīs nagliņas, ko iedzenu atmiņai par mirkļiem starp divām Spēlmaņu naktīm, kad esmu raudājusi.
1. Liepājnieku Pūt, vējiņos! apdzērušies un krustām sakritušie precinieki un meitas, mūzikas aicināti, ceļas, nāk priekšplānā, lai kopā kļūtu par kori. Mēs katrs ar savām utīm un vājībām kopā esam tauta – tik patētiski un personiski to liek sajust Kārļa Lāča mūzika un Džilindžera režija.
2. Alvja Hermaņa Zalcburgas festivāla Zaldātos pāri skatuvei pa virvi balansē sieviete, un asaras birst no sasprindzinājuma, no absolūtā skaistuma, no neiedomājama sajūtu paplašinājuma, kas sasniedzams tikai tā – virs bezdibeņa.
3. Krodera bērēs no viņa atnākuši atvadīties restorāna Rātes vārti oficianti savos melnajos darba priekšautos, un tas pēkšņi padara jebkuru teātri tik nenozīmīgu pret vienīgo paliekošo vērtību – cilvēku sastapšanos kāda
dzīves nogrieznī.
Par nozīmīgāko sezonas izrādi man kļuvusi Jūlijas jaunkundze Valmieras teātrī Vlada Nastavševa režijā. Jo ļāva ieraudzīt Strindberga lugā to, kā pietrūkst dzīvē – mīlestības pārpilnību un visuresamību: tā nav iznīcināma, pat ja tiek mīdīta un dzīta zemē.
Silvija Radzobe, teātra kritiķe
1,2. Divas no Kultūras Dienas man atvēlētajām naglām bez šaubīšanās aizietu uz A. Hermaņa JRT iestudēto Oblomovu – Gundara Āboliņa Oblomovam un Viļa Daudziņa Zaharam. Viņu artistiskā spēle (respektīvi, saspēle, jo abi realizējas viens caur otru) rada baudu. Un pārliecību, ka šis duets ir oriģināls, unikāls mākslas darbs, kas nav atkārtojams un pasaulē pastāv tikai vienā eksemplārā. Aktieru meistarība, ar kādu tie pārvalda groteskas sarežģīto tehniku, savienojot pat izaicinošus pretstatus, ir apbrīnojama: ar vienu aci tie liek mums smieties, ar otru – raudāt. Un izjust, cik cilvēks ir vienkārša un reizē neizsakāmi sarežģīta būtne.
Daudzus gadus Spēlmaņu nakts ceremonijā paši aktieri uzsvēruši: nav pirmā un otrā plāna lomu, ir tikai labi un slikti darbi. Šogad, kad V. Daudziņš nominēts par otrā plāna lomu, bet G. Āboliņš – par Gada aktieri, beidzot šo abu nomināciju absurdums parādās kliedzoši. (Kaut arī varbūt saprotu žūrijas nolūku.) Tādēļ ierosinu mainīt nolikumu un turpmāk izvirzīt desmit labākos aktierus un desmit labākās aktrises, no kuriem tad apbalvot divus labākos katrā grupā.
3. Savu trešo naglu man nākas lauzt uz pusēm. Jo es nevaru izšķirties, kura izrāde – Dž. Dž. Džilindžera Pūt, vējiņi! Liepājā vai V. Nastavševa Jūlijas jaunkundze Valmierā – man patīk labāk. Vienreizējā K. Lāča mūzika, modernais skatījums uz latviešiem kā kaislīgu, nevis mazisku tautu, mūzikla estētikas precizitāte, vispārcilvēciskais vēstījums, ka laimi un mīlestību grib katrs, bet visiem tās nepietiek... Un – neikdienišķā režijas valodas perfekcija, oriģinālais lugas traktējums, jauno aktieru pacelšana nobriedušu mākslinieku līmenī Jūlijas jaunkundzē. Un vīrišķīgi skarbais atgādinājums, ka brīvs var būt ikviens, ja vien ir pietiekami drosmīgs brīvību izvēlēties.
Domāju, ka žūrijas izvēle par Gada izrādi tiks izdarīta starp Oblomovu, Jūlijas jaunkundzi un Voiceku (NT). Tuvāk neņemos prognozēt.
Evita Sniedze, Valmieras Drāmas teātra direktore
Man grūti runāt par kādu "veselu" izrādi, mani drīzāk ir uzrunājuši fragmenti, kas mani iedvesmojuši, pārsteidzot savā pilnībā un skaistumā, un tas, man liekas, ir vienīgais īstais teātra uzdevums – ļaut katrā pamosties radītājam. Lūk, šie fragmenti.
1. Liepājas mūzikla Pūt, vējiņi! ideja kā tāda un Gatiņa dziedājums, ka mīl nevis mīlot, bet žēlojot, un Mātes dusmas, ka dzērājs izjauc mājas kārtību.
2. Tas, kā Nacionālajā teātrī Gundara Grasberga Voiceku iekrāso baltajā sienā, kā Valmieras Jūlijas jaunkundzē Mārtiņš Meiers ar ķiršiem rokās panāk zālē sēdošo sieviešu atmiņas par pirmo tuvības mirkli.
3. Krievu teātra Indrānu koku saknes Reiņa Dzudzillo scenogrāfijā. Jaunā Rīgas teātra Oblomova rīta gaismas stari caur netīrajiem logiem. Maijas Korklišas cilvēciskā intonācija Monikas Zīles monoizrādē Daugavpils teātrī.
Bet par balsošanu un naglām. Es ļoti subjektīvi – par savējiem: par Ievu Puķi, Mārtiņu Meieru un Inesi Pudžu, un Vladislavu Nastavševu, kas šajā sezonā mūsu teātrim un ne tikai Valmieras teātrim ir devuši neticamu atvēzienu.
Ojārs Rubenis Nacionālā teātra direktors
Protams, katra teātra vadītājs akli mīl savējos, aizstāv tos un lolo. Tomēr, vērojot aizvadītā gada kopainu Latvijas teātros un nepieminot Nacionālā teātra darbus, ir diezgan daudz pārsteigumu un baltās skaudībiņas arī citur. No tā, ko esmu redzējis, manām "nagliņām" izkristalizējās:
1. Blaumaņa Indrāni Mihaila Čehova Krievu teātrī. Veiksmīgs darbs, kurš mūsdienīgā valodā, cerams, spēs ieinteresēt ne tikai latviešus. Uzdrīkstēšanās no teātra puses. Interesants režisora piegājiens un veiksmīgs aktieru sniegums.
2. Scenogrāfija izrādei Jūlijas jaunkundze Valmieras teātrī, kur režisors Vlads Nastavševs, pats veidojot izrādes koptēlu, veiksmīgi skatītāju ievelk izrādes darbībā un lieliski piesedz saturiski neatrisinātās vietas. Aktrises Antas Aizupes izturība, lielāko izrādes laiku pavadot ar galvu uz leju.
3. Jaunu cilvēku spēja par vēsturiskām tēmām runāt viņu pašu valodā, ieinteresējot jaunu auditoriju izrādē Leģionāri Ģertrūdes ielas teātrī, un somu aktiera Karla Alma lieliskais darbs, kurš diemžēl vispār nav nominēts. Tomēr šis darbs lieku reizi pierāda, ka teātris nav tikai nacionāls pasākums.
Labākā izrāde? Piedodiet, protams, – mūsu teātra Voiceks. Šoks, pārsteigums un uzdrošināšanās.
Mārīte Gulbe, teātra kritiķe
1. Indra Briķe – Vecāmāte Apglabājiet mani zem grīdas Dailes teātrī. Megasarežģīta, riskanta loma. Monstroza, traģiska, žēlojama, komiska sieviete, virtuoza manipulatore, aktrise uz ģmenes skatuves. Visās tēla izpausmēs, pretrunīgajās virāžās I. Briķe ir ticama, sekot viņai ir kā braukt pa amerikāņu kalniņiem – sajūsma un šausmas reizē. Tēls izsauc emocijas amplitūdā no līdzjūtības līdz nelabumam. Pēc ilgāka klusuma perioda mazajās lomiņās I. Briķe mierīgi un pliecinoši nodemonstrē sava talanta neierobežoto amplitūdu. Spēkpilns un niansēts darbs, traģēdijas aktrises vēriens.
2. Lidija Pupure – Greisa Vigīlija. Sapnis par nomodu Jaunajā Rīgas teātrī. Lomu aktrise nospēlē pārsvarā gultā un pasaka labi ja pāris teikumu. Taču iespaids ir tāds, it kā visu izrādes laiku būtu dzirdējis Greisas iekšējo balsi – enerģētiskais starojums caur acīm, ķermeni ir tik piesātināts, bet neuzbāzīgs, dabisks. Dziļš prieks redzēt uz skatuves skaistu vecuma starojumu, jauneklīgas, dzīvas acis.
3. Kārlis Lācis – mūzika izrādei Pūt, vējiņi! Liepājas teātrī. K. Lāča mūzika šķiet kā svaiga gaisa šalts. Nekādas soļošanas hitu taisīšanas pavadā, bet iedziļināšanās un dramaturģijas izpratne. Mūsdienīgs un latvisks mūzikls. Līdzās latviski liriskām intonācijām pasaules mūzikas konteksts, temperamentu, ritmu daudzbalsība. Respekts pret klasiku, tajā pašā laikā K. Lācim ir oriģināla, sava, dramaturģisko tekstu papildinoša talantīga balss.
Sezonas labākā izrāde – Oblomovs JRT.
Līga Ulberte, teātra kritiķe
Manas subjektīvās trīs Skatuves naglas tiem, kas iepriekšējā sezonā visspēcīgāk izrāva no kritiķa rutīnas, kad šķietami nekas vairs nepārsteidz un neaizkustina.
1. Visiem JRT izrādes Vigīlija. Sapnis par nomodu veidotājiem – Ģirtam Krūmiņam, Lidijai Pupurei, Ģirtam Ēcim, Ievai Jurjānei. Par klusu, smalku un skaistu dvēseles sakustināšanu.
2. Kārlim Lācim un Liepājas teātra Pūt, vējiņi!. Par ieceres un realizācijas vērienu. Un jo īpaši par spēju izrādes enerģiju ne tikai noturēt, bet pat kvalitatīvi kāpināt visas sezonas garumā. Jo ilgāk Pūt, vējiņi! tiek spēlēti, jo labāki tie kļūst.
3. Ar vienu nepietiek, vajag divas. Indrai Briķei par fascinējoši biedējošo Vecomāti (Apglabājiet man zem grīdas Dailē) un Leonīdam Lencam par antīkās traģēdijas dimensijas piešķiršanu Indrānu tēvam (Indrāni Rīgas Krievu teātrī). Izcili aktieri beidzot (kāpēc tik ilgi bija jāgaida?) lomās, kas atbilst viņu talanta mērogam, un atgādina, ka teātrī iespējams brīnīties, sajūsmināties, raudāt, īsāk sakot, – just.
Mana Gada izrāde kā vienots un harmonisks veselums – režisora ideja plus aktieriskā realizācija, plus izrādes vizuālais un skaniskais koptēls – ir Alvja Hermaņa un JRT Oblomovs.
Guna Zeltiņa, teātra kritiķe
Savas subjektīvās Skatuves naglas es piešķirtu:
1. Gundaram Āboliņam Oblomova lomā par aktiera meistarību sava tēla absolūtās labestības un citādības iemiesojumā.
2. Kārļa Lāča mūzikai Dailes teātra izrādē Romeo un Džuljeta un Liepājas teātra izrādē Pūt, vējiņi! – par skaniskā materiāla daudzveidību un oriģinalitāti, kas aktīvi veido abu uzvedumu vēstījumu.
3. Dailes teātra izrādes Neprātīgā Zelda ansamblim – par spēju ar minimāliem līdzekļiem radīt maksimāli piesātinātu, emocionālā dinamikā pulsējošu stāstu.
Sezonas labākā izrāde – Pūt, vējiņi! Liepājas teātrī ar skaudro latviešu pašportretējumu vērienīgā, ekspresīvā formā un jauno aktieru ansambļa enerģētisko suģestiju.
Dmitrijs Petrenko, TV raidījuma 100 g kultūras žurnālists, režijas students
Savas trīs nagliņas piešķirtu:
1. Aktrisei Inesei Pudžai. Man Inese ir piemērs smalkai un gudrai aktierspēlei. Gan viņas darbs Jūlijas jaunkundzē Valmierā, gan Pērnvasar. Negaidot NT ir pierādījums tam, cik precīzi aktieris var eksistēt uz skatuves ar saviem partneriem un izpildīt režisora vīziju par iestudējumu. Kad skatos uz Ineses darbiem, ticu, ka jebkurš vārds, jebkura kustība uz skatuves piedzimst no domāšanas. Kas var būt burvīgāk par aktieri, kas uz skatuves spēj domāt, nevis tēlot?
2. Dramaturģei Rasai Bugavičūtei. Šķiet, ka ar Rasas Bugavičūtes un Jāņa Baloža parādīšanos Latvijas teātra vidē režisoriem "savajadzējās" dramaturgus. Viņi abi pierāda, ka interesants dramaturģiskais darbs var tapt mēģinājumu procesā, kopā strādājot ar režisoru, aktieriem un mākslinieku.
3. Elmāra Seņkova režisētajam pasākumam Spēlmaņu nakts 2011. Jo režisors Elmārs Seņkovs kopā ar saviem domubiedriem māksliniekiem Reini un Kristu Dzudzillo pagājušajā gadā radīja asprātīgu, dinamisku pasākumu un teātra videi atgādināja, ka teātris pirmām kārtām ir domāts cilvēkiem. Domāju, ka viņi ir uzlikuši arī augstu latiņu turpmākajām Spēlmaņu naktīm.
Gada izrāde, manuprāt, ir Jūlijas jaunkundze. Režisors Vladislavs Nastavševs ir radījis smalku darbu, kas ir mākslinieciski ļoti interesants un tīrs. Var tikai apbrīnot režisora drosmi, kas neuztraucas par publikas izklaidēšanu, bet izstāsta traģisko stāstu godīgi, caur precīzo aktieru spēli un savu teātra valodu.