Agrā jaunībā pirms teātra gaitu sākuma viņš bija izgājis padomju filtrācijas nometņu elli, kas tikai bija stiprinājusi viņa latvietību un savas zemes mīlestību. Un viņa tauta aktierim vēlāk šo mīlestību ar uzvijām atdeva atpakaļ.
Savā mākslā viņš prata dāvāt prieku un smieklus. Un tieši par to viņu mīlēja. Par visiem tiem labsirdīgajiem, jautrajiem, raksturā vājajiem un darboties gribošajiem, kuriem pēc trāpīga vārda nebija „kabatā jālien”... Par Ermoņiku (J. Smūla „Mežonīgais kapteinis Kihnu Jens”, 1967.g.), Robertu Mudīgo (H. Gulbja „Mans mīļais, mans dārgais”, 1969.g.), Par Fipsu (O. Vailda „Ideāls vīrs”, 1968.g.), Hugo (F. Molnāra „Lilioms”, 1971.g.), Sēlihovu (H. Raudsepa”Mikumerdi”, 1972.g.), Skrabu (D. Fārkera „Kavalieru viltība”, 1975.g.) un vēl un vēl. Bet „krāsas” bija dzīvē noskatītas jau bērna gados, rosoties līdzā tēvas frizētavā Jaunjelgavas tirgus dienās... Kaut aktiera bagātajā radošajā biogrāfijā ierakstīta ne viena vien dramatiska, pat traģēdijas virsotnes sasniegusi loma kā Benjamiņš Raiņa „Jāzepā un viņa brāļos” (1956.g.), Džigs M. Zīverta „Ākstā” (1957.g.), Pāvils P. Pētersona „Balto torņu ēnā”(1959.g.), Tenis br. Kaudzīšu „Mērnieku laikos” (1980.g.), - kuru gan aizēnoja tautiskais darbonis Pietuka Krustiņš,- Bungatiņš R. Blaumaņa „Sestdienas vakars”(1989.g.), Marmeladovs F. Dostojevska „Noziegumā un sodā”(1994.g.) vai Opis M. Kēbelija „Brīvajā istabā”(2004.g.).
Vairona Jakāna izcilā humora izjūta, spēles prieks, improvizācijas spējas, muzikalitāte un plastiskums teātra jaunajai paaudzei allaž bija kā paraugs., kā tā „meistarklase”, kur apgūt tēla smalko raksturošanas mākslu...
Kā mākslinieka radošā mūža rezumējums arī Latvijas valdības augstais apbalvojums – Trīs Zvaigžņu ordenis.