Ar ko dāma sliktāka par karalieni? Tāds ir jautājums, par ko jādomā, rakstot apsveikuma vārdus Latvijas Nacionālā teātra aktrisei Mārai Zemdegai, kura 23. novembra vakarā saņems ne tikai balvu par mūža ieguldījumu teātrī, bet arī jaunāko kolēģu goda un cieņas apliecinājumu par teātrim atdotajiem gadiem, kādi viņiem vēl tikai pusceļā vai priekšā.
Radošais nemiers
Gados vecākie lasītāji labi zina, par kurām karalienēm runa – par Nacionālā lielo karalieņu trejlapi, vienu paaudzi vecākajām Veltu Līni, Elzu Radziņu un Lidiju Freimani. Viņas vienoja ne tikai lielās lomas, bet arī stāja, pašcieņa un humora izjūta.
Nevienu laicīgās pasaules karalieni Māra Zemdega uz skatuves nav nospēlējusi, kaut jāpiemin viņas Hrizotemīda (1968) un Klitaimnestra (1977), toties viņai piemīt ne tikai stāja, pašcieņa un humora izjūta. Māra Zemdega ir cilvēks, kurš sevī visu mūžu glabā pat ne ticību, bet nesalaužamu pārliecību mākslai kā ideālam. Iespējams, tēva – izcilā tēlnieka Kārļa Zemdegas – ietekmē. Iespējams, mātes ieaudzinātu. Iespējams, vēl pirmās Latvijas brīvvalsts kultivētās kultūrvides veidotu. Lai ko mēs runātu par to, cik lieliskas ir personības ar plašu redzesloku, sadzīve un rutīna nereti ievieš savas korekcijas un jaunībā izsapņotie sapņi par pašizaugsmi tiek nodoti nākamajām paaudzēm, atsakoties no radošā nemiera ikdienas miera labad. Jāteic, ka Māra Zemdega ir cilvēks, ar kuru ir pretēji, – par viņas sadzīvi un ikdienas dzīvi ziņas ir tikai pašiem tuvākajiem, toties visiem acīmredzams ir viņas radošais nemiers – viņu sastapsim operā un akadēmiskās mūzikas koncertos, izstādēs un literāros sarīkojumos, viņa lasa, viņa klausās, viņa zina. Viņas stāja, kā iekšējā, tā ārējā, ir miera un pašcieņas pilna, pat ja nostāsti vēstī arī par ēverģēlībām un zobgalību. Pirms pāris gadiem savu jubileju viņa sagaidīja Vīnes operā un vakariņojot restorānā sveču gaismā, un tieši tāda varētu būt arī viņas ikdiena šai dzīves posmā, ja liktenis viņu būtu aizvedis uz citu zemi citā laikā. Tomēr Mārai Zemdegai ir arī bērni un mazbērni, un ar pēdējiem viņa nav dāma vakarkleitā ar jaunāko dzejas krājumu rokās, bet ome, kas reizēm spēlē teātrī.
Kublinska laiks
Māras Zemdegas jaunākā loma Tīša ir darbs viņas cienītā režisora Feliksa Deiča iestudētajā Deivida Berija lugā Augusta vaļi Valmieras Drāmas teātrī, pašas labprāt akceptētā izaicinājumā, jo tieši Valmieras teātrī, tiesa, vien sezonas garumā, pēc studiju beigšanas 1957. gadā viņa sāka. Simbolisks sākums un gals, debijas satraukums un pieredzes rūdījums. Traģikomiskais stāsts par divu māsu ikdienu pirmizrādi piedzīvojis šogad un repertuārā ielikts gan pāris dienu pēc Spēlmaņu nakts svinīgās ceremonijas, gan pāris dienu pēc Māras Zemdegas dzimšanas dienas, tāpēc jāsaka, ka iespēja viņu redzēt uz skatuves šai svētku laikā ir un būs. Māksliniece joprojām spēlē arī savā teātrī – izrādē Meitenes. Bet, ja reiz dodamies atpakaļ laikā, jāmin, ka pēdējo desmitgažu nozīmīgākie darbi tapuši pie Mihaila Kublinska teātra Aktieru zālē, turklāt par diviem no tiem viņa nominēta arī Spēlmaņu naktij gan kā labākā aktrise – par Mērijas Taironas lomu izrādē Ilgās dienas ceļš uz nakti (2010), gan par labāko otrā plāna lomu – trim lomām Beāti, Branta kundzi un Minnu izrādē Rīts un vakars (1999). Taironas lomā Māra Zemdega nospēlēja ne tikai mātes un sievas drāmu ģimenē, kas piedzīvo krahu, bet arī personisku traģēdiju, turklāt nežēlojot savu varoni, netiesājot viņu, bet uz groteskas un traģikomēdijas robežas balansējot tāda cilvēka degradācijas procesu, kurš top atkarīgs no katras jaunas morfija devas. Pretēji šai lomai nozīmīgs bija arī viņas veikums Kublinska iestudētajā izrādē Leģenda par kādu mūžu (2000), te viņa atklāja, cik stipra var būt iedomu pasaule, kas uzbūvēta, nevēloties redzēt īstenību.
Īsi pēc studiju beigšanas skatoties šo darbu, likās, ka šādi varoņi ir "atmaskošanas" vērti, teju stilizētajās kustībās un runas veidā likās ienākam gluži vai tēlniecisks monumentālisms, kam ar dzīvi maz sakara. No šodienas skatpunkta saprotu, ka kontrasts starp Māras Zemdegas Leonori Franku un Lolitas Caukas Mariju nebija nejaušs. Dzīve sagrāva mākslu, mīlestība – pienākumu, patiesība – ideālus.
Nevarēja nemīlēt
70. un 80. gadu Māra Zemdega savas paaudzes kolēģu vidū, triju spēcīgo karalieņu paēnā, vairāk izplaukst komiskajās raksturlomās – viņa spēlē gan Luizellu Skrandaiņos un augstmaņos (1978), gan Salenu Kavalieru viltībā (1975). Savrupa, bet ļoti nozīmīga ir Ertas loma Leldes Stumbres lugas Sarkanmatainais kalps iestudējumā 1987. gadā – mājas saimniece, kura palikusi ratiņkrēslā, bet kurai jāturpina valdīt un vadīt cilvēkus, un tad pārrodas viņas liktenīgā mīlestība, ko spēlēja Jānis Kubilis. Tikpat neparasta bija arī Skolotājas loma, kas nospēlēta pie Edmunda Freiberga izrādē Angļu valodas stunda (1983) partnerībā ar Lāsmu Kugrēnu.
Bet, protams, katras aktrises ziedu laiks ir un paliek jaunība, šai laikā dzimst mīlestība ne tikai uz skatuves, bet arī tai daļā, kad skatītājs iemīl aktieri, top savaldzināts, seko līdzi, pielūdz, ciena. Kurš gan nezina, ka agrāk zāle bija zaļāka un aktierus pielūdza spēcīgāk, bet arī tas pieder pie lietas. Māra Zemdega savu skatītāju sirdis iekaroja tūlīt pēc atnākšanas no Valmieras teātra 1958. gadā, jo viņai liktenis un, protams, režisori, jo īpaši Kārlis Pamše, piedāvāja sapņu lomas – Līviju kolorītajā, Latvijas laikam "veltītajā" Medūzas plostā (1959), Margu Trešajā vārdā (1959), kas iemācīja mežonīgajam Pablo, ka lielākā no trim kristīgās pasaules patiesībām ir mīlestība, bagātās ģimenes atvasi Sondru Amerikāņu traģēdijā (1960) un Ievu Dziesmu Jūras vārtos (1961), kuru šai laikā nevarēja nemīlēt, kaut vai viņas latviskā vārda dēļ, kā arī Patrīciju Trīs draugos (1963), kas sagaidīja savu mīlestību, bet zaudēja cīņā ar slimību, liekot raudāt skatītājiem zālē.
Tāpēc, bet ne tikai tāpēc – lai līdzās apsveikuma vārdiem, pasniedzot Spēlmaņu nakts balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā, sešdesmit uz skatuves pavadītiem gadiem, izskan labas veselības vēlējumi Mārai Zemdegai.