"Franču autors Bernārs Marī Koltess uzrakstījis ļoti skaistu, poētisku lugu par slepkavu. Mūsu versijā viņš ir radoša personība, kurš veic rituālus, kas kādā brīdī kļūst bīstami," kodolīgi saka režisore Laura Groza-Ķibere, kuras vadībā Liepājas teātrī tapusi izrāde Roberto Zuko. Lai izstāstītu šo neparasto stāstu, viņa izmantojusi pagājušajā gadsimtā dzīvojušā performanču mākslas pioniera Džozefa Boisa vizuālo valodu.
"Franču dramaturģija Latvijā ir iestudēta samērā maz, jo tajā ir mazāk darbības un notikumu, bet vairāk tekstuālas slodzes. Šī dramaturģija ir ārkārtīgi poētiska. Tas drīzāk ir literārs teātris, bet Latvijā populāra ir cita teātra tradīcija," stāsta režisore un paskaidro, ka B. M. Koltess XX gadsimtā bija spilgta personība franču kultūrā – viens no savdabīgākajiem un novatoriskākajiem sava laika dramaturgiem. "Uzdevums bija interesants. Gan man, gan aktieriem bija nepierasti strādāt ar tekstu, kas vairāk ir bāzēts tieši vārda spēkā un formātā."
Laura Groza-Ķibere šo lugu izvēlējās iestudēt Liepājā, jo, pēc viņas domām, katra dramaturģija piestāv noteiktam teātrim un aktieru sastāvam. "Mums, režisoriem, patīk atrast kaut ko neparastu, un Liepājas teātris ir atvērts radošiem meklējumiem," viņa uzsver. Titullomā – Egons Dombrovskis. Izrādē piedalās arī Kintija Stūre, Laura Jeruma, Mārtiņš Kalita, Kaspars Gods, Inese Kučinska, Leons Leščinskis, Signe Dancīte, Gatis Maliks, Karīna Tatarinova, Kaspars Kārkliņš.
Šim iestudējumam režisore devusi žanrisko apzīmējumu – dažādas pieredzes. "B. M. Koltess šo dramaturģiju veido, izmantojot caurviju motīvu, bet tās ir dažādas pieredzes, kas rindojas viena aiz otras, skarot atsevišķus tēlus, un tas rezultējas piesātināti poētiskā monologā vai dialogā. Šis materiāls ir sarežģīts – vienlaikus dramatisks un lirisks," paskaidro L. Groza-Ķibere. Koltess savam darbam par pamatu ņēmis reāli dzīvojošā itāļu sērijveida slepkavas dzīvesstāstu, to gan brīvi interpretējot lugas vajadzībām. Galvenais varonis Roberto Zuko nogalina bez iemesla, bet sapņo par Āfrikas kalniem, kuros visu laiku snieg. Viņš satiek meiteni, kas viņā iemīlas. "Taču šis nav mīlas stāsts, bet gan slepkavas ceļš uz brīvību un pašam pie sevis. Diemžēl viņš nepārtraukti atrodas nepareizajā laikā, nepareizajā vietā un izdara nepareizās izvēles," saka L. Groza-Ķibere un vēlreiz uzsver performanču vizuālo zīmju valodu, kurā ir konkrēti noteikumi, bet skatītājs ne vienmēr līdz galam tos zina. "Viņam atliek tikai ļauties vai arī neļauties," saka režisore. "Tas ir kā process, kura rezultātā tiek gūta jauna pieredze. Mēs uzdrošinājāmies un mēģinājām savienot performanci ar teātri. Forma nav pašmērķis, bet tā piestāv šai dramaturģijai."
Teātris neiesaka iestudējumu skatītājiem, kas jaunāki par 14 gadiem.