Ik gadu augustā un septembrī Vācijas ziemeļrietumu reģiona monumentālajās postindustriālajās telpās iemājo Rūras triennāle – viens no novatoriskākajiem starpžanru festivāliem pasaulē. XXI gadsimta sākumā to dibinājis leģendārais flāmu intendants Žerārs Mortjē (1943–2014), lai ar aktuālās mākslas palīdzību atdzīvinātu ekonomiskās krīzes skarto Rūras apgabalu. Par šā gada Rūras triennāles vērienīgāko notikumu kļuva izrāde Evolūcija, kas no 5. līdz 14. septembrim sešus vakarus bija skatāma Simtgades hallē Bohumā. To iestudējis ievērojamais ungāru režisors Kornēls Mundruco, kurš strādā kino, drāmas un muzikālajā teātrī. Scenogrāfiju un kostīmus veidojusi latviešu māksliniece Monika Pormale. Šis ir viņas ceturtais kopdarbs ar Kornēlu Mundruco.
Evolūcijā piedalījās Valsts akadēmiskais koris Latvija un Bohumas simfoniskais orķestris diriģenta Stīvena Slouna vadībā. Uzvedumā spēlēja Kornēla Mundruco dibinātā Budapeštas neatkarīgā teātra Proton aktieri. "Es apsolu – neko tādu jūs vēl nebūsiet redzējuši," neilgi pirms Evolūcijas pirmizrādes sarunā ar KDi teica režisors. "Tā nav opera, koncerts, izrāde, vizuālās mākslas darbs vai performance. Tas ir Gesamtkunstwerk – totāls mākslas darbs. Evolūcija ir kā Noasa šķirsts, kurā visi esam kopā," sacīja Kornēls Mundruco.
Dzirdes šaustīšana
Projekta pamatā ir XX gadsimta klasiķa ungāru komponista Ģerģa Ligeti (1923–2006) Rekviēms, kas tika pirmatskaņots 1965. gadā. "Tādu sakrālo mūziku pasaule izdzirdēja pirmoreiz. Rekviēms ir divdesmit piecas minūtes ilga dzirdes šaustīšana – melna mesa, kurā dziedātāji izčukst, izmurmina, izrunā, izkliedz un izspiedz mirušo piemiņas dievkalpojuma tekstu," Ligeti Rekviēmu savā grāmatā Viss cits ir troksnis raksturo amerikāņu kritiķis Alekss Ross. "Kyrie daļā balsis mikropolifonijas manierē pārklājas tā, ka izklausās pēc necilvēcīgām gaudām, itin kā dvēseles izkustu un saplūstu ar elles burzmu. Noslēguma daļā Lacrimosa klasterharmonijas vairs neizklausās velnišķīgas, un tajās parādās noskārsme par sfēru mūziku: solbemols, vibrējot un virmojot cauri arvien plašākiem intervāliem, izaug līdz pirmatnīgi dūcošai tīrai kvintai re–la," raksta Alekss Ross.
Vienmēr tiek atgādināts, ka Rekviēma fragmentus līdzās vēl trim Ligeti opusiem zinātniskās fantastiskas filmā 2001. Kosmiskā odiseja (1968) izmantojis režisors Stenlijs Kubriks. Tā XX gadsimta otrās puses avangarda skaņas ienāca populārajā kultūrā.
Rekviēms ir viens no traģiskākajiem pagājušā gadsimta darbiem, ko mēdz dēvēt par muzikālā terora vīziju, Visuma siltuma nāves iemiesojumu. Rekviēmā atbalsojas Ģerģa Ligeti dzīves briesmas. Viņš ir dzimis Transilvānijā ungāru ebreju ģimenē. Gandrīz visi viņa tuvinieki gāja bojā nāves nometnēs, izdzīvoja tikai komponista māte. Pēc kara beigām Ligeti piedzīvoja šausmas, kas bija saistītas ar komunistu nākšanu pie varas un padomju armijas ierašanos Ungārijā. 1956. gadā viņš aizbēga uz Vīni.
Ligeti ir viens no veiksmīgākajiem un visbiežāk atskaņotajiem pēckara paaudzes modernistiem. Komponista mantojums ir daudzveidīgs, viņa opusiem ir raksturīga bagāta iztēle un ekspresīvs spēks. Katrā darbā ir jūtami svaigu izteiksmes līdzekļu meklējumi. Viņam ir izdevies radīt jaunu skanējuma arhitektūru un paplašināt mūzikas valodas iespējas. Ligeti ir audzis neticīgā ģimenē un vienmēr izvairījies no jebkādas ideoloģijas un doktrīnas gan mākslā, gan dzīvē, apzinoties, cik postošs var būt šāds domāšanas veids. Eksistenciālā spriedze, kas piepilda Ligeti mūziku, bagātina to ar humānismu.
Sāpes trijos cēlienos
Evolūcijas struktūrā liela nozīme ir tekstam, kura autore ir režisora Kornēla Mundruco pastāvīgā radošā partnere ungāru rakstniece un dramaturģe Kata Vēbere. Evolūcija Bohumā tika spēlēta 1902. gadā būvētajā Simtgades hallē, kas vispirms tika izmantota Diseldorfas rūpniecības un tirdzniecības izstādes vajadzībām, kā arī kā domnu ventilācijas cehs. Pašlaik šajā milzīgajā telpā tiek īstenoti laikmetīgās mākslas projekti.
Režisora Kornēla Mundruco darbs ir sāpju un skumju odiseja, ceļojums laikā, stāsts par to, kā šīs sāpes, skumjas un traumas transformējas un "evolucionē" dažādās paaudzēs. Evolūcijā ir trīs cēlieni – pagātne, tagadne un nākotne. Katrā mēs atkal dzirdam Ligeti Rekviēmu, taču nedaudz modificētā versijā. Režisoram šajā triptihā ir svarīga atkārtošanās ideja. Izrāde ilgst pusotru stundu bez starpbrīža.
Pirmais cēliens ir Eva, un tajā Rekviēms skan no sākuma līdz beigām. Orķestris, koris un solistes (soprāns Jere Su un mecosoprāns Virpi Reisenena) atrodas pa labi no skatuves. Uz tās cits pēc cita uznāk trīs vīrieši – gāzes kameras tīrītāji. Viņi uzvelk cimdus un nesteidzīgi veic savu rituālu. Gumijas cimdu uzvilkšanas skaņa biedējoši atbalsojas milzīgajā nāves telpā un ieplūst Ligeti partitūrā. Apkopēji mazgā grīdu un sienas. Viņi nesaka ne vārda. Šajā izrādes daļā visu pasaka Ģerģa Ligeti mūzika, scenogrāfes Monikas Pormales veidotā šaušalīgā nāves nometne un mākslinieces Felisas Rosas šermuļus uzdzenošā gaismu partitūra – dūmakaina, zeltaini brūna, gandrīz fiziski taustāma. Šeit sāk notikt dīvainas lietas – no grīdas režģiem tīrītāji izvelk arvien garākus matus. Šķiet, viņi paši jūk prātā. Te nav nekā cita, tikai bailes un riebums. Gāzes kamera pārvēršas par strūklaku, no pazemes laužas ārā spēcīga gaisma. Atskan bērna kliedziens. Dziļumā zem režģiem apkopēji atrod mazuli. Tā ir Eva, kurai ir izdevies izdzīvot.
Otrais cēliens – Lēna. Lēna ir Evas meita. Šī izrādes daļa – Evolūcijas saturiskais kodols – risinās 2019. gada Budapeštā. Rekviēma daļas (dažas no tām – ierakstā) kā holokausta atskaņas ievijas mātes un meitas dramatiskajā dialogā ungāru valodā. Lomas atveido Kornēla Mundruco teātra Proton fenomenālās aktrises Lili Monori (Eva) un Annamarija Langa (Lēna). Darbība risinās mātes dzīvoklī, sākumā tur notiekošo skatītāji vēro uz ekrāniem – aktrises, kuras "slēpjas" dekorācijās, tiek filmētas reālā laika režīmā. Publikai ir redzama nama ārējā siena ar logiem. Vēlāk siena pazūd, un mēs nokļūstam dzīvoklī – tā ir Monikas Pormales klasika, kas labi pazīstama no viņas darbiem Jaunajā Rīgas teātrī. Rūpīga, psiholoģiski detalizēta vecu cilvēku sadzīves rekonstrukcija uz skatuves.
Meita tikko ieradusies pie mātes no Berlīnes, kur mīt ar savu dēlu Jonasu. Mātei Budapeštā šovakar ir jāsaņem goda balva kā holokausta izdzīvotājai. Viņa ir dzimusi Aušvicas nāves nometnē trīs dienas pirms Ziemassvētkiem un svērusi kilogramu... Meitai ir savas intereses: Berlīnē Jonasam ir grūti atrast vietu skolā, to izdarīt būtu daudz vieglāk, ja izdotos pierādīt, ka viņi ir ebreji. Evas un Lēnas dialogs ir gan smags, gan ironisks. Māte saka meitai: tava dzīve nav stāsts par holokaustu! Meita tam nepiekrīt: visa mana dzīve ir bijusi stāsts par holokaustu! Lēna ir noskaitusies ne pa jokam: "Mēs bijām ebreji, kad nevarējām tādi būt, un tagad, kad varam būt ebreji, mēs vairs nebūsim?!" Meita, kura šķīrusies no vīra, vēlas izmantot gan ebrejiskumu, gan naudas prēmiju, kas nāk kopā ar mātes apbalvojumu.
Sievietes strīdas, katra atceras savu bērnību vai – precīzāk – tās neesamību vēsturisko un ģimenisko traumu dēļ. Saniknotā māte paziņo, ka nevēlas būt "izdzīvotāja", bet vēlas būt dzīva. Šajā izrādes daļā Ligeti mazliet atkāpjas – cēliens Lēna ir ļoti intensīvs teātris ar video izmantojumu. Kornēla Mundruco specializācija ir kino, un Evolūcijā viņš lieliski liek lietā savu aktrišu kinematogrāfisko un teatrālo potenciālu.
Mātei ir vecuma izraisītas veselības problēmas. Kad viņa apkakājas turpat virtuvē, sievietes saprot: "Tagad ir stulbi strīdēties, kam dzīvē ir vairāk sūdu." Māte dodas uz citu istabu izvēlēties kleitu apbalvošanas ceremonijai, meita paliek virtuvē. Neilgi pirms tam dzīvoklī ir ticis atslēgts ūdens. Lēna uzelpo, un pamazām šī telpa pārvēršas par milzīgu strūklaku – nē, par ūdenskritumu. Ūdens arvien spēcīgāk plūst no visām pusēm, apgāž mēbeles un atnes attīrīšanos, bet atmiņas neizdzēš. Šajā epizodē visinteresantāk ir pētīt, kā mainās Lēnas sejas izteiksme – no pārsteiguma un šoka līdz atvieglojumam un brīvībai. Ūdens pilda savu svētīgo funkciju.
Trešais cēliens – Jonass. Tas ir Lēnas dēls, Evas mazdēls. Viņš dzīvo nākotnē – čatu pasaulē. Vai viņam rūp ģimenes vēsture? Par ko viņš domā? Uz skatuves ekrāna mēs sekojam līdzi jauniešu sarakstes partitūrai – ar nebeidzamu tekstiņu, bildīšu, "gifu" un emocijzīmju plūsmu. Jauniešu sejas izgaismo tikai viedtālruņu ekrāni. Šajā izrādes daļā Simtgades halles telpa tiek atvērta un kļūst par tuneli, lāzeru izgaismotu «matriksu» un centrifūgu, kurā mēs visi, iespējams, nonāksim. Kora Latvija dziedātāji tuvojas publikai no halles dziļuma un pēc tam izzūd šajā sirreālajā bezizmēra pasaulē, kuru apdraud gan digitālā, gan ekoloģiskā apokalipse.
Kolektīvā piemiņa
Kora Latvija sniegumu Evolūcijā slavē gan režisors Kornēls Mundruco, gan diriģents Stīvens Slouns. "Sadarbība ar kori Latvija ir apbrīnojama. Koncepcija ir diezgan traka – viens opuss ir jānodzied trīs reizes. Mēs izmantojam dažas ierakstītas daļas, jo nodziedāt to trīs reizes pēc kārtas no sākuma līdz beigām ir neiespējami," apgalvo Kornēls Mundruco. "Taču kora mākslinieki ir ļoti atvērti: dažas daļas Evolūcijā viņi dzied trīs reizes, dažas – divas reizes. Šāda atvērtība eksperimentiem klasiskās mūzikas pasaulē ir sastopama ļoti reti. Jums ir jālepojas, ka Latvijā ir šāds kolektīvs," uzskata režisors.
Savukārt diriģents Stīvens Slouns, kurš ir Bohumas simfoniskā orķestra muzikālais vadītājs, uzsver: "Koris Latvija demonstrē visaugstāko muzikālo kvalitāti. Māksliniekiem ir izcilas balsis, viņi ir brīnišķīgi mūziķi. Ligeti Rekviēms ir ļoti sarežģīts. Lai gan koris Latvija jau ir izpildījis šo darbu agrāk, dziedātāji turpina meklēt jaunas nianses. Mani iepriecina ne tikai tehniskā izpildījuma kvalitāte, bet arī viņu emocionālā saikne ar šo mūziku. Mums bija jāadaptē Rekviēma atskaņojums režisora idejai. Solistēm, orķestra un kora mūziķiem ir jāreaģē uz to, kas notiek uz skatuves. Labi nodziedāt Rekviēmu vienu reizi ir liels sasniegums, taču korim dažas tā daļas vakara gaitā ir jāatkārto trīs reizes, un kolektīvs apliecina savu gatavību to darīt, profesionālismu, entuziasmu un disciplīnu."
"Esmu dzimis un audzis Losandželosā. Pēc tam pārcēlos uz Izraēlu. Jau vairāk nekā trīsdesmit gadu dzīvoju Eiropā, pašlaik strādāju Vācijā," piebilst diriģents. "Ligeti Rekviēms ir cieši saistīts ar paša komponista piedzīvoto, taču šim darbam ir sakars arī ar manu dzīvi – esmu ebrejs un daudzās valstīs esmu juties kā imigrants. Esmu pārliecināts, ka Rekviēms uzrunā visus cilvēkus, kuru ģimenes ir skāris holokausts un pēckara situācija Centrālajā un Austrumeiropā. Es uztveru Ligeti Rekviēmu kā kolektīvu piemiņas apliecinājumu visam, kas ir noticis mūsu sabiedrībā. Rekviēma tekstu gadsimtu garumā ir izmantojuši daudzi komponisti, un šo darbu vidū Ligeti opuss ir īpaši aizkustinošs un personisks. Man bija laime viņu pazīt – mēs pavadījām kopā veselu nedēļu, gatavojot viena Ligeti opusa atskaņojumu Ķelnē 80. gados. Viņš bija ļoti gaišs cilvēks ar neatkārtojamu humora izjūtu," stāsta Stīvens Slouns.
Evolūcija ir skaists, varens, brīžiem mokošs un bezgala traģisks darbs. Monikas Pormales ieguldījums ir nepārspējams.
Slazdi laika joslās. Saruna ar režisoru Kornēlu Mundruco par izrādi Evolūcija
Kā radās Evolūcijas ideja – jūsu atskaites punkts bija Ģerģa Ligeti Rekviēms vai stāsts, kuru vēlējāties izstāstīt?
Viss sākās ar Ligeti Rekviēmu. Es to noklausījos un jutos savaldzināts. Darbs ir diezgan īss. Kad tas izskanēja, man sāka tā pietrūkt. Radās ideja, ka uzvedumā to varētu atkārtot trīs reizes, nevis papildināt ar citiem opusiem un stāstīt ģimenes stāstu trijās laika joslās – pagātnē, tagadnē un nākotnē. Katru reizi Rekviēms un tā daļas skan citādi. Piemēram, Lacrimosa pirmajā reizē ir dramatiska, otrajā reizē – trausla un maiga, trešajā reizē – futūristiska.
Rekviēms cieši sasaucas ar komponista un viņa ģimenes traģisko dzīves gaitu. Cik nozīmīgs jūsu projektā ir paša Ligeti piedzīvotais?
Jā, Ģerģa Ligeti likteni ir ietekmējis Otrais pasaules karš, holokausts un komunisms. Taču būsim godīgi – tas ir ietekmējis mūs visus Austrumeiropā. Mums ar to ir savas attiecības, sava vēsture. Ligeti mūzika to iemieso un atspoguļo. Evolūcijā ir arī rakstnieces un dramaturģes Katas Vēberes ģimenes vēsture, tajā ir daudz no viņas personiskās pieredzes. Šie stāsti mums ir visapkārt. Otrais pasaules karš un tā sekas ir ietekmējušas mūsu vecvecāku, vecāku un mūsu pašu paaudzi.
Man svarīgs ir jautājums: kāda ir šo paaudžu savstarpējā atbildība? Vai mums ir jānodod vēsturiskā trauma nākamajai paaudzei? Tas ir liels jautājums.
Kāda ir jūsu atbilde?
Būdams triju bērnu tēvs, es izjūtu arvien lielāku atbildību pret viņiem un nākotni: ko mēs nododam saviem bērniem un kā veidojam laiku, kurā viņi dzīvo un dzīvos. No saviem priekštečiem – vecvecākiem un vecākiem – esam mantojuši ļoti smagu, drūmu laiku, kurā viņi bija iesprostoti. Tas bija neprātīgs laiks. Mums ir jādomā, ko mēs nodosim saviem bērniem, kādu Eiropu mēs viņiem atstāsim.
Evolūcijas centrā ir tagadnē notiekošais – holokaustā izdzīvojušās mātes Evas un viņas meitas Lēnas saruna. Lēnai ir dēls Jonass. Tie ir galvenie Evolūcijas personāži. Kata Vēbere ir radījusi spēcīgu, bagātīgu materiālu, kas mūs visus ļoti iedvesmojis. Mātes un meitas saruna, kas notiek 2019. gadā, rada spriedzi starp dažādiem laikposmiem. Tēma ir laikmetīga. Nedomājiet, ka šis ir skatījums uz vēstures faktiem, kurus cilvēki jau labi zina. Mēs runājam par šodienu.
Katrs no trim Evolūcijas varoņiem ienes stāstā savu laika dimensiju, taču mēs strādājam ar asociācijām un simboliem. Katrai daļai ir sava teatrālā forma, estētika un izteiksmes veids. Pirmā daļa, kura risinās pagātnē un kurā Rekviēms skan no sākuma līdz beigām, ir performance bez vārdiem, taču ar horeogrāfijas elementiem. Tajā piedalās trīs aktieri – viņi ir gāzes kameras tīrītāji. Otrā daļa – tagadne – ir kinematogrāfisks, hiperreālistisks mātes un meitas duets. Tas ir teātris. Trešā daļa – nākotne – ir kā vizuālās mākslas darbs. Šīs dažādās formas iesaistās dialogā, tās darbojas kā atmiņas fragmenti. Mēs vērojam, kā tie veido vienu veselumu.
Ar atmiņas fragmentiem jūs strādājāt arī iepriekšējā kopdarbā ar scenogrāfi Moniku Pormali – šā gada augustā Zalcburgas festivālā notikušajā Ferenca Molnāra lugas Lilioms jauniestudējumā. Vai jūtat saikni starp saviem uzvedumiem?
Vienmēr cenšos atrast vispiemērotāko formu tēmām, kurām pievēršos. Dziļi manī noteikti ir saikne starp Liliomu un Evolūciju. Domāju, ka var atrast saikni starp šiem darbiem un manu 2016. gadā tapušo izrādi Dzīves imitācija. Mani interesē, kā darbojas atmiņa, kā cilvēki uztver asociatīvas zīmes, kā var veidot un izlikt slazdus laika joslās. Cilvēks iekļūst šajās lamatās un labāk izprot savu pašreizējo stāvokli, savas tagadnes problēmas. Man šādas situācijas ir svarīgas, taču forma katru reizi ir cita.
Man ir redzējums – es zinu, kā ir jāizskatās manam darbam. Esmu kinorežisors un strādāju vizuāli. Veidojot izrādes, es cieši sadarbojos ar Moniku Pormali, taču man allaž ir skaidrs, ko vēlos ieraudzīt, un tas iespaido scenogrāfiju. Es to redzu kā gleznu, taču elementi, protams, var mainīties. Tā tas vienmēr ir bijis: darba vizuālā un fizikālā pieredze man ir tikpat būtiska kā teksts. Monika ir izcila partnere šajā darbā, viņa arī strādā ļoti vizuāli.
Vai jūs joprojām uzskatāt sevi pirmām kārtām par kino, nevis teātra režisoru?
Jā, es sevi identificēju kā kinorežisoru. Lai gan arvien biežāk strādāju teātrī, šajā jomā jūtos kā svešinieks, tieši tāpēc uz skatuves varu atļauties darīt pilnīgi visu.
Esmu stāstnieks, mana pieredze balstās kino pasaulē. Mani visvairāk saista jauni stāsti un oriģināldarbi, un to es gribu darīt. Nejūtos pārāk ērti, interpretējot citu autoru stāstus. Lilioms ir pirmais klasiskās dramaturģijas darbs, kuru esmu iestudējis. Parasti es strādāju ar saviem un Katas Vēberes tekstiem vai arī pamatīgi dekonstruēju citu autoru darbus.
Kino pasaulē režisors stāstnieks runā savā "dzimtajā valodā" – viņš rada jaunus scenārijus, jaunus stāstus. Teātrī viss notiek citādi – jā, ir jauna dramaturģija, taču visi atkal un atkal iestudē Hamletu, meklē vēl nebijušas interpretācijas iespējas. Es īsti neesmu interprets. Jūtos neērti, ja man kaut kas ir jāinterpretē. Es strādāju daudz drošāk un mierīgāk, ja pasniedzu savu stāstu. Tā tapa Evolūcija – tas ir mūsu stāsts, tie esam mēs. Lilioma gadījumā – tas esmu es un Ferencs Molnārs. Hmmm… neesmu pārliecināts, ka man patīk šis duets.
Kad režisors uzņem filmu, viņš par to uzņemas atbildību par visiem 200 procentiem, jo tas ir viņa stāsts. Tāpat es vēlos justies teātrī – katru sekundi tam ir jābūt manam stāstam. Tas, ko esam izdarījuši Evolūcijā, ir ļoti personiski. Šāds darbs vienmēr kļūst par lielu dzīves daļu.
Izrādes nosaukums ir Evolūcija. Vai jūs ticat evolūcijai?
Nedomāju, ka ir pareizi lietot vārdu "ticēt". Man šķiet interesants Čārlza Darvina pieņēmums, ka evolūcijas procesā izdzīvo nevis spēcīgākais un gudrākais, bet elastīgākais, tas, kurš vislabāk spēj adaptēties situācijai. Ko nozīmē šis elastīgums un adaptācijas spēja? Ko nozīmē atkārtošanās? Katru dienu mēs atkārtojam vienas un tās pašas darbības un rituālus, pat neaizdomājoties, kāda ir šīs atkārtošanās vērtība un kvalitāte. Katru rītu mostamies, ēdam, sarunājamies, lasām… Atkārtošanās ir dzīves daļa. Ko mēs no tās varam mācīties? Atkārtošanās ir arī filosofiska koncepcija.
Vai evolūcijas rezultātā mēs kļūstam labāki vai sliktāki? Es nezinu. Neesmu pārliecināts, ka evolūcijai ir tikai pozitīvas puses. Neesmu arī pārliecināts, ka -– ja cilvēks pelna arvien vairāk un notiek nepārtraukta izaugsme, tas ir pozitīvi. Kas ir mūsdienu morāles un ētikas pamatā? Tīri kapitālistiska ētika man nav tuva. Tā nav laba evolūcija.
Ja izdzīvo tas, kurš vislabāk spēj adaptēties un pielāgoties apstākļiem, vai tas nozīmē konformismu?
Nē, nē, nē! Elastīgums un adaptēšanās spēja ne vienmēr ir negatīva. Mums ir jāsaprot laiks, kurā dzīvojam. Mums ir jābūt elastīgiem, lai mēs nekļūtu par nelokāmiem savu domu vergiem. Cilvēkam ir jājūt sava vide, tāpēc es neuztveru elastīgumu kā kaut ko negatīvu un nepareizu. Akli sekot kādai ideoloģijai, pakļauties tai ir daudz bīstamāk.
Katram no mums ik dienu ir jāreaģē uz situāciju, kurā esam, mums ir jābūt pieslēgtiem realitātei – tas nāk par labu, taču tas nav viegli. Tas nenozīmē konformismu. Tas pasargā no sekošanas kādai ideoloģijai, jo tas būtu biedējoši. Šī ir vēl viena Otrā pasaules kara un tā seku mācība. Tas, kas pašlaik notiek Eiropā, piemēram, nacionālisma ideju uzplaukums, ir bīstami.