Akcents ir gadskaitlis, kas bija divu gadsimtu robežlīnija. Režisors skaidro vēl precīzāk: "Šodien es gribu runāt par 1999. gadu. Par Latvijas prezidenti kļuva Vaira Vīķe-Freiberga, Krievijā pie varas nāca Putins, bet vēl tepat kaimiņos Igaunijā sākās otrā atmoda, atmoda no atmodas. Igauņi beidzot apjēdza, ka 30. gadu pirmskara Igaunija vairs neatgriezīsies nekad, pasaule ir totāli mainījusies, ir jāatrod veids, kā būt interesantiem un nozīmīgiem mūsdienu pasaules kontekstā (vēl mūsdienās to sauc par identitāti). Līdz šim pasaules vadošo ekonomistu vidū populārs bija viedoklis, ka maza valsts nevar sasniegt nopietnus un revolucionārus panākumus ekonomikā, vienkārši tāpēc, ka tā ir maza, ar mazu tirgu. Igaunija šo viedokli ir padarījusi nepopulāru. 1999. gadā nomira "vecais igaunis", piedzima "jaunais igaunis", un Igaunija kļuva igauniskāka nekā jebkad agrāk."
Aktieris Mārtiņš Kalita kopā ar režisoru un kolēģiem septembra sākumā dažas dienas pavadīja Igaunijā, veicot novērojumus, sarunājoties un intervējot tās iedzīvotājus, iepazīstot gan viņu uzskatus, gan dzīvesveidu. "It kā jau nav nācies daudz apmeklēt bēres, bet domāju, ka igauņiem tās ir citādas – vairāk lustīgas nekā bēdīgas. Vai igauņi ir lēnīgāki? Viņi ar savu lēnumu un apdomību daudzās lietās ir tikuši mums priekšā! Un 1999. gads bija kā atspēriena punkts."
Izrādē Mārtiņam Kalitam tikusi nelaiķa, vecā Andresa, meitas vīra loma. "Viņš ir ieprecējies ģimenē, cilvēks it kā no malas, bet dabūjis reāli aktīvi iesaistīties dzimtas dzīvē. Visi radi ir ieradušies uz dzimtas patriarha Andresa bērēm, jo tā nu sanācis, ka tuvinieki netikās ne Ziemassvētkos, ne dzimšanas dienās, bet, kad Andress nomira, iemesls atbraukšanai bija arī mantojumā atstātā māja un zeme," stāsta aktieris.
Viņš jūt, ka skatītāji izrādes savdabīgo humoru pieņem ļoti labi. Nāve uz skatuves neparādās gluži ar ierastajiem atribūtiem – zārku un vainagiem. Neparasts ir arī muzikālais materiāls, kura tapšanā izmantotas pat teātra skatuves stangas. Aktieri apguvuši dažādu instrumentu spēli, kas dzīvajā izpildījumā būs baudāma arī iestudējumā – gan latviešu, gan igauņu tautas mūziku un dziesmas. Bēru kapela ir kā simbolisks tēls.
Tuvākā izrāde Liepājas teātrī – 25. novembrī.