Riktīgu izklaides gabalu mums nav, bet ceru, ka publika nedzīvo tikai izklaides meklējumos, – jaunās sezonas ieskaņā augusta beigās par gaidāmajām pirmizrādēm teica Nacionālā teātra (NT) direktors Ojārs Rubenis. Žurkas nebūs! – iepriekšējās sezonās ar panākumiem izrādītā "seriāla" turpinājums netika iekļauts repertuāra plānā. "Mēs īsti nevarējām saprast – vajag vai nevajag," paskaidro direktors, kura vadītā kolektīva diskutējamo jautājumu lokā Žurka nokļūst gadu no gada. Taču vēl nebija paspējušas nokrist no prieka gaisā mestās cepures un apklust apbēdinājuma nopūtas atbalss, kad izrādījās, ka – Žurka (ne)būs!.
Pa limuzīna sliedēm
"Iesmiešana citam par citu ir ļoti laba lieta, ja tā ir veselīga, tomēr man šķiet, ka mēs bijām aizgājuši tik tālu – par to liecina visi slēptie komentāri –, ka mēs cits citu sākām ienīst, un mazai valstij tas ir bīstami," par iepriekšējām Žurkām saka melnā humora cienītājs Ojārs Rubenis, tāpēc jaunā "sērija" būšot ne tikai pietiekami smieklīga, bet arī pietiekami neaizvainojoša, jo par to, ka skatītājiem ir vajadzīga izklaide "ar labestības pieskaņu", liecina izrāde Latgola.lv. Šo simts reižu nospēlēto iestudējumu viņš salīdzina ar režisora Jāņa Streiča filmu Limuzīns Jāņu nakts krāsā vai kādu citu latviešu kino izklaides "grāvēju", kurus mēs skatāmies vēl un vēl, lai arī zinām tos no galvas. "No tā nāk ārā labestība, un, ja nāk ārā labestība, tu vari piedot tādas lietas, kas nav izdevušās," uzskata Ojārs Rubenis. Iepriekšējās divās sezonās tieši Latgola. lv pārliecinoši kļuva par Nacionālā teātra visvairāk skatīto izrādi un kopā ar tradicionālo kases glābēju Žurku uz teātri atvilināja iespaidīgu skatītāju daudzumu.
Pē-pē, pīlīte
"Laikam atkal ir parādījies kaut kas, ko grauzt, tāpēc Žurka ir atpakaļ," savulaik pēc ilgas prombūtnes par aktrises Svetlanas Bless spēlētās Kornēlijas atgriešanos uz Nacionālā teātra skatuves teica iestudējuma Teātra žurka 2009 režisors Edmunds Freibergs. Jau piekto reizi pēc kārtas tā turpina grauzt populārus mūziķus un populārus politiķus, piedzīvodama kardinālas pārmaiņas pati savā eksistencē.
Stafetes kociņu Žurkas režisēšanā no Edmunda Freiberga ir pārņēmis gan Viktors Runtulis, gan arī Valters Sīlis. Šī gada sākumā parādījās ziņa, ka Žurkas režisore būs Dita Lūriņa.
Pē-pē-pē, pīlīte – laika gaitā šis, iespējams, reālais fakts ir kļuvis par pīli, jo Dita Lūriņa nebūs režisore! Iestudējuma veidošana galvenokārt guļas uz triju vīru pleciem – Jāni Skuteli, Jāni Balodi un Mārtiņu Eglienu, kurš pirms četriem gadiem šajā "seriālā" uzplaiksnīja kā Intars Busulis. "Lai viņa labāk šobrīd spēlē un dod ieguldījumu tur, kur sabiedrībai un teātrim viņa ir vairāk vajadzīga," Ojārs Rubenis saka par Ditu Lūriņu, kurai šī sezona sagādājusi divas lielas lomas.
Uz jautājumu, kuras būtu tās lietas, par kurām Ojārs Rubenis gribētu iesmiet pats, viņš atbild: "Smieklīgi ir viss, kas notiek par un ap eiro: vajag ieviest, nevajag ieviest. Tas ir rūgti smieklīgi, jo no tā ir atkarīga mūsu nākotne." Viņa "rūgti smieklīgo" notikumu sarakstā ir arī 16. marts, 9. maijs un radari, taču pavisam citā kategorijā ir dzeltenā prese. "Man ārkārtīgi smieklīga šķiet ņemšanās ap Dārtas Danevičas krūtīm – tas ir pēdējā laika numur viens," par mediju apsēstību ar Dailes teātra aktrises kleitu Latvijas Stila un modes balvas pasniegšanas ceremonijā saka Ojārs Rubenis.
Par kurām no šīm lietām smiesies Žurka (ne)būs!, noskaidrosies jau 27. martā, kad notiks pirmizrāde, – redzēs, kādu notikumu puzli būs kopā salikusi jau pieminētā scenāristu trijotne kopā ar citiem iestudējuma dalībniekiem. "Žurka top, pateicoties entuziastiem – tiem cilvēkiem, kuri sanāk kopā un grib to darīt. Es nespiežu nevienu aktieri piedalīties, ja viņam tas nepatīk," uzsver direktors un piebilst, ka teātrī pēc tāda principa darbojas arī tie projekti, kas ir saistīti ar vārdu "īstais".
Ārpus darba laika
"Vakaros viņi spēlē vienu izrādi, rītos mēģina citu. Tas nav normāli, šī sistēma Rīgas teātros ir ļoti nežēlīga," par saviem kolēģiem intervijā KDi saka aktrise Indra Roga. Kā saglabāt entuziasmu? Ojārs Rubenis piekrīt, ka aktieri ir noguruši, teātris ir noguris, jo tuvojas pavasaris un lielais darba cēliens jau ir aiz muguras. "Būtu labi, ja teātrim visu laiku nebūtu jādomā, kā nopelnīt naudu, jo tas nav normāli," uzskata direktors. Dažreiz viņi jūtas nevis kā teātris, bet gan kā rūpnīca, kurā visu laiku kaut ko ražo, kurā darbs dzen darbu, tāpēc māksliniekus var tikai apbrīnot.
"Teātriem nebūtu jākonkurē, kurš nosmels lielāko skatītāju daudzumu, lai uzturētu savu dzīvību, – mums būtu jākonkurē ar mākslas faktiem, bet diemžēl ar mākslas faktiem mēs varam konkurēt arvien mazāk," piebilst Ojārs Rubenis, taču, izvērtējot laiku no pagājušās Teātra dienas līdz šai, viņš norāda arī uz vairākām pozitīvām tendencēm: par spīti finansiālajām grūtībām, teātri ir ļoti stabili, tajos ir ienākuši spēcīgi jaunie režisori, un daudzi aktieri ir parādījušies citā gaismā. Tas, ko Ojārs Rubenis vēlētos nākamajā Teātra dienā, ir – lai tā kļūtu par svētkiem, kurus svinētu visi teātri kopā.
Žurka (ne)būs!
Nacionālais teātris. Lielā zāle