Reiz dzīvoja Jēkabs, un viņam bija 12 dēlu. Vai. Reiz dzīvoja kritiķe. Kopā ar mazo meitiņu viņa apmeklēja košu un smieklīgu, un ļoti dzīvelīgu mūziklu Dailes teātrī. To sauca Jāzeps un raibais brīnumsapņu mētelis, un tas vēstīja par Jāzepu un viņa brāļiem (un mazliet arī par tēvu). Latvijā ļoti populārs stāsts. Lugā pirms simts gadiem to izmantojis Rainis, bet pavisam nesen operā — komponists Ēriks Ešenvalds. Arī vācieša Tomasa Manna apjomīgais romāns latviešu inteliģencei labi zināms. Ja kāds neatceras — stāsts ir par Dieva izredzētu jaunekli, ko viņa brāļi aiz skaudības (par tēva lielāku mīlestību, par "lekšanos", par smuko mēteli, galu galā) vispirms iemet dziļdziļā bedrē, bet tad izdomā "uzvārīties" un pārdod vergu tirgotājiem. Tālu no dzimtenes vergs Jāzeps taisa neticamu karjeru un kļūst par augstu kungu, līdz kādu dienu vaigu vaigā sastopas ar pāridarītājiem brāļiem. Kaut kā ļoti mīļš latviešiem šis stāsts, kurā daudz svarīgu tēmu — nodevība, piedošana, zemošanās, atkal un atkal atdzimšana no viszemākā stāvokļa.
Kas ir, tas ir
Pēc izrādes priecīgas un apmierinātas kritiķe ar meitu devās mājās. Meitenīte apvaicājās — vai nevar uz šo izrādi atnākt otrreiz? Ja godīgi, arī kritiķei nekas pret to nebūtu iebilstams. Izrādē bija daudz ainu, ko varētu izgaršot vairākkārt. Ēģiptes faraons kā rokenrola karalis Elviss Preslijs ar seksīgā un virtuozā Arta Robežnieka balsi un... hm… pavēderes kustībām. Glīti sprogainais un smaidīgais Jāzeps, kas tikpat labi varētu būt kā puisītis, tā meitenīte — Jura Vizbuļa pozitīvajam varonim ir liegts dzimums (kritiķu valodā to sauc par androgīnu tēlu) gluži kā animācijas dzīvnieciņiem vai modes mēles staigātājiem. Brāļu liekulīgā sēru dziesma, melojot tētim par Jāzepa pazušanu. Te viņi vaimanā, matus plēsdami, te (papum novēršoties) metas priecīgā dejā. Deju meistars Alberts Kivlenieks sacerējis nu ļoti spriganus dančus — no līnijdejām līdz melanholiskam tango. Ja arī aktieri un aktrises netrāpa vienā solī, to atsver viņu burbuļojošais prieks par notiekošo (tiesa, ja izrādi turpinās rādīt reizi mēnesī, pie saskaņotām dejām viņiem netikt!). Doma skolas meitenīšu balsis aizkustinoši jaucas ar vairāk vai mazāk skolotām pieaugušo dziedātāju balsīm, Teicējas — Annas Kraujas spodrajam soprānam gavilējot pāri visam (dažkārt pirmizrādes satraukumā drusku aizlūstot).
Mārtiņa Milbreta skatuve griežas krāspilnā virpulī, Lienes Rolšteinas tērpi ceļo laikā ne sliktāk par laika mašīnu, žilbinot ar skaistām un labi piegrieztām klišejām. Mūzika tāda, ka kājas cilājas. Pēc tam mājās gribas klausīties tikai Time after Time ar Juri Vaivodu un kompāniju. Un Ineses Zanderes teksti? Jāzeps — Ēģiptes krīzes laika menedžeris — vien ir ko vērts!
Kā nav, tā nav
Bet tad kritiķe izlasīja vairāku savu aroda māsu rakstus (tie publicēti Dailes teātra mājaslapā). Viņai šķita, ka māsas ir apvainojušās par to, kā izrādē nav, un negrib ļaut sev vaļu un priecāties, par to, kas ir. Par gaumi nestrīdas. Puskailu gurnu kratīšana (bet ko tad lai citu dara sambas ritmā!) skatītājam pie deguna var arī nepatikt. Arī dažu aktieru nesamērīgā vēlme "iznesties" masu ainās, ķēmojoties uz nebēdu. Taču kritiķei radās iespaids, ka no raibi krāsainā un šķelmīgā priekšnesuma tiek gaidīts kaut kas, kas nemaz nav paredzēts. Slāņi un apakšslāņi, dziļdomas un dziļbumbas, kas pienākas nopelniem bagāta mīta atrādīšanā. Ka slavenā Vebera pirmais garadarbs — nepārprotami postmodernais rasols, viegla parodija par amerikāņu sapni (par spēju "izsisties" dzīvē ar baltzobu smaidu) — būtu jāiestudē kaut kā... smalkāk? Bet sanākusi tikai... bērnu izrāde?! Bet vai Dreamworks multenes (Šreks, Vistu dumpis un Filmiņa par bitēm) ar to ironijas, parodijas un kičīga daiļuma sajaukumu ir vai nav bērnu filmas?! Vai tā ir "augstā" vai "zemā" māksla? Vai tā ir māksla vai produkcija?! Par laimi, kritiķe guva mieru, izlasot Laumas Mellēnas rakstu Ar pretenzijām — pie autoriem. Jo saprata — viņa nav vienīgā, kam patīk vienkāršas (patiesībā — tikai šķietami vienkāršas) un spilgtas mantiņas. Lai gan viņai nebija pretenziju arī pret autoriem.
Vai tas, ka izrāde patīk bērniem, automātiski nozīmē teletūbiju šovu? Bēdīgais un pamācošais atgadījums ar Jāzepu un viņa brāļiem nav stāsts par skaistām princesēm, ko apdraud pūķi un izglābj princis — tādas pasakas ļoti patīk mazām meitenēm. Tad jau drīzāk tas ir puiku dēku stāsts par varoni, kas pārvar dažādas briesmas un beigās obligāti triumfē. Šo It"s A Man"s Man"s Man"s World * stāstu, ko krāsainā mūzikas mikslī (visdažādāko mūzikas stilu kišmišā) vērtuši divi hormonu vētru tikko pārdzīvojuši jaunekļi — deviņpadsmitgadīgie Endrū Loids Vebers un Tims Raiss, režisore Baņuta Rubesa kopā ar latvisko tekstu radītāju Inesi Zanderi un visu Dailes teātri piedevām pārvērtušas izrādē, ko pavērtu muti vienā elpas vilcienā noskatījās gan kritiķe, gan mazā meitenīte. Nu labi, parādoties Merilinai Monro — Ilonas Balodes uzsvērti valšķīgajai Potifara sievai — atskanēja jautājums: vai tā ir princese? Toties pēc tam mazā nesaspringstot varēja atstāstīt, par ko tad bija izrāde. Nu, nav tas skaudrs un skarbs stāsts par Jāzepa vientulību. Tas ir smieklīgs paradokss, jo mīklainā kārtā Jāzepa draugi ir viņa... ienaidnieki. Brāļi — skauģi. Un nesakiet, ka tā nevar būt.
* tā ir vīriešu, vīriešu, vīriešu pasaule — slavena Džeimsa Brauna dziesma