Pēteris Krilovs. Starp Kluci un kolaboracionismu

"Tomēr esmu pedagogs. Teātrī strādāju, kad nepieciešams, — ar esošajiem vai bijušajiem studentiem. Kad ir materiāls aktieriem, ko labi pazīstu. Kino pedagogs esmu tikai dažus gadus. Var jau būt, ka pielips, bet tā sanācis, ka pēc kino režijas biju pedagogs teātra aktieriem, režisoriem. Teātris, teātris, teātris. Ar Kluci. Nepareizo latvieti ir sajūta, ka esmu atgriezies kino, pie savas pamatprofesijas." Filma par izcilo latvieti krievu avangarda mākslinieku P.Krilovu saistījusi ar likteņa paradoksalitāti. "Lielākais paradokss, ka Klucis ir visvairāk pazīstamais mākslinieks — latvietis pasaulē. Ne visi pasaulē zina, ka viņš ir latvietis, bet zina, kas ir Gustavs Klucis, zina, kāda ir viņa vieta mākslā." Valdzinājusi arī vēsture. "Latvijā to maz zina. Latvieši nemīl vēsturi, jo daudz kas jāpārdomā. Man, piemēram, ir teorija, ka latviešu fenomens — politiskais, mākslinieciskais, ideoloģiskais —, kas Latvijā valdīja, saistīts ar milzīgu nacionāli demogrāfisku pacēlumu XIX gs. beigās. No 1890.gada līdz 1900.gadam dzimuši lielākie latviešu ģēniji. Vispār dzima daudz bērnu, un jau Pirmā pasaules kara laikā viņi jutās lieki. Viņiem vajadzēja izpausties, tāpēc viņi tik dāsni brauca — Krievija, Amerika, Brazīlija... Vienmēr mājās paliek mierīgākie, un to latviešu mākslā ļoti var redzēt. 20.gados mums ir visi modernisma virzieni, radoši, ārkārtēji cilvēki visās mākslās. 30.gados viss kļūst rāms, pilsonisks. Varētu jau teikt — māksla, kas no tā? Bet dumāki jau tāpēc paliek arī pārējie. Viņiem nav emocionāla kairinājuma kaut ko vairāk uzzināt, būt nemierā ar sevi. Un ar tādu tautu var darīt visu ko," velkot netiešas paralēles ar situāciju šodienas Latvijā saka P.Krilovs. "Es 80.gados reiz biju lielā reanimācijas palātā, kur daudzi cilvēki gulēja gultās un pa vidu stāvēja katls. Ja kāds modās un kļuva nemierīgs, viņam no tā katla ielēja vienu karoti mutē. Un viņš atkal bija rāms. Man liekas, ka bieži vien ar dvēseļu apstrādi dara kaut ko līdzīgu. Baigi." Klucī iesāktas tēmas, ko netieši režisors gribētu turpināt nākamajā filmā, protams, ja to atļaus finansējums. "Esmu iesācis projektu pie filmas par Kad lietus un vējš sitas logā — 50.gados populāru Griguļa romānu un Brenča filmu 60.gadu beigās. Bet, uzšķēržot romānu un filmu, mana filma, patiesību sakot, būs par latviešu kolaboracionismu. Patīkami jau domāt, ka atnāca kāds un darīja pāri, ka no blakus sētas atnāca sliktie puiši un iesita pa purnu. Bet lielākoties paši sita. Par to latvieši negrib runāt. Bet tie, kas sadarbojās, jau nebija vienkārši sliktie, kuriem dzīvē negāja un kas sāka atriebties citiem. Viņi bija spilgti cilvēki. Latviešiem, nezinu, nav spēka vai drosmes, vai arī viņi ir pārāk patstāvīgi, egocentriski: "Es visus apčakarēšu." Viņi patiešām tā domāja, ka ir stipri un gudri, un nekas, ka drusciņ KGB pateiks. Tāpat kā tie, kas viņus ievilka. Čekas ģenerālis Jānis Lukaševičs, piemēram, 40.gadā mācījās darba universitātē un rakstīja diplomdarbu bioloģijā par īpašas zemeņu sugas audzēšanu. Es, protams, nezinu, vai tās zemenes viņam tīšām vai netīšām, bet iespējams, ka zemenes cilvēkam ar pasūdīgu bērnību bija cool. Un ir tik savādi, ka pēc zemenēm dabiski nāk čeka. Zinu, ka cietumos vai lēģeros konfekte, tēja, cigarete bija nodevības cena. Un par to vajag runāt." Arī tāpēc režisoram joprojām aktuāls F.Dostojevskis. "Esmu sajūsmā, jo viņš šo mehānismu jau sen aprakstījis. Ka impulss un darbība ir cieši blakus, ka nav distances, nav nezin kam jānotiek. Mefistofelis neatlido un nekārdina. Cilvēks pats praktiskas nepieciešamības, vēlmes, kaislības dēļ dara. Un ja viņam nav arī ētikas kodeksa, ar kuru drusku savu darbību saskaņot... Vienkārši ļaundari ir patoloģija — grib nosist, nosit, grib sačakarēt kaut ko — iet un sačakarē. Bet tādu ir maz. Lielākā daļa domā — bet es tā viņam izdarīšu, viņš būs laimīgs. Ja nav laimīgs, tātad idiots, jo viņam vajadzēja būt laimīgam. Bet, protams, ir jādomā, kāpēc cilvēkam neienāk prātā, ko par viņu domās bērni, mazbērni." Šā brīža ekonomiskajā situācijā gan lielas cerības uz finansējumu režisors nelolojot. "Man gan liekas, ka es nākotnei palīdzu, bet... Baidos, ka, ņemot vērā manipulācijas ar cilvēku viedokļiem, apziņu, noskaņām, prioritāte kādu laiku būs nākotni apliecinošas filmas.