Pirmizrāde lugai par latviešu varoņa meklējumiem - “Jēkabs”

vau vau!

Reiz kādam jaunajam režijas censonim uzjautāju - kāpēc topošie meistari neredz sevi klasikas materiālos ? Saņēmu nopietni domātu atbildi - "Bet tas viss taču ir drausmīgi senīli - ne vairs kāds tā domā, ne runā. Mēs gribam rādīt un režisēt to, kas tapis tagad, bet - nav jau ko ! Labas mūsdienu klasikas vispār nav !" Atbilde, protams - varētu izraisīt smaidu, ja tā neuzrādītu diagnozi domāšanā. Kāds, savukārt - varētu iebilst, ka no normāliem cilvēkiem režisori nesanāk. Acīmredzot, tāpēc arī tie anormālie veido savas izrādes no apšaubāmiem literāriem materiāliem, no kuriem parasti reāli tiek patapināts tikai virsraksts un kuriem ar normālu dramaturģiju nav nekāda sakara. Skumji.

Sakompilētas montāžas, pat ja tās tiek par naudu rādītas, nevar saukt par lugām. Vai jaunie, talantīgie kādreiz ķersies arī pie reālas dramaturģijas ?