Sarunas pirms pirmizrādes. Vējiem līdzi

Ja kaut kas te ir bezgala truls, tad ne jau šis foto, kuram ar M. Mičelas romānu ir vistiešākā saikne, jo romāna sākumā Mammīte, pošot Skārletu dārza svētkiem Divpadsmit Ozolos, velk viņai korseti, lai panāktu viduklis 43 cm apkārtmēru, kāds bija nepieciešams, lai zaļā puķainā muslīna kleita labi "sēdētu" uz auguma. Skārleta turējās pie gultas gala un pēc tam Mammīte centās viņu pierunāt, lai viņa apēd kukurūzas plāceņa gabaliņu. Tāds bija idilliskās Dienvidu dzīves portretējums pirms milzīgā satricinājumā, kāds bija pilsoņu karš, kurš neatgriezeniski aizslaucīja visu iepriekšējo dzīvi. Un tas, ka šajā fotogrāfijā Skārletas vidukli korsetē nepārprotami nevelk Mammītes gādīgās rokas, bet pietur kāds melns zābaks, bija jāsaprot kā viņas portretējums romāna vidus un beigu daļā, kad iepriekšējā dzīve bija sagrauta drupās un, kad lielā mērā, tikai pateicoties Skārletas vitalitātei un gandrīz pirmatnējai dzīvotgribai viņai izdevās izglābties pašai un pie viena izglābt arī tos, kas ap viņu, tikai zaudējot kādu nieku pašcieņas un visai daudz reputācijas apkārtējās sabiedrības acīs, likteņa sistai un spārdītai, bet nesalauztai. Tā es saprotu šo bildi - tā mēģina parādīt Skārletas noieto ceļu no lutinātas, koķetas Dienvidu vergturu jaunkundzītes līdz tam, kā viņa dzīves piespieta, kļuva par sievieti visurgājēju, kura vispirms iziet cauri sienai, pret kuru sanāk atdurties, un tikai pēc tam skatās, vai tā bija īstā.