Sašķaidītie sapņi Stokholmā

Nu, apmēram tā, kā latviešu reakcijas Skroderdienās - visi tak zina, ka krāsns ar visu Ābramu uzsprāgs, bet, elpu aizturējuši, vienalga gaida šo mirkli un tad smejas, smejas, plaukšķina - reaģē dedzīgi kā bērni, četru stundu garās izrādes beigās izplūstot pateicības ovācijās plašajam trīsdesmit aktieru ansamblim...Pēdējā klasiskā kinofilmaKaut gan - nē, nav tiesa, jo nekāda ansambļa nav. Kā zināms, no filmas scenārija tā autors režisors Ingmars Bergmans 1982. gadā izveidoja divas kinoversijas - vienu 188 minūšu filmu kinoteātriem, otru variantu pārvērta 312 minūšu ilgā televīzijas filmā. Bergmana ģenialitāte tieši Fanijas un Aleksandra sakarā izpaudās tādējādi, ka viņš, iespējams, uzņēma pēdējo klasisko, XIX gadsimta romāna (Stendāls, Dikenss, Tolstojs…) tradīcijās balstīto kinofilmu pasaulē. Gadā, kad tapa Fannija un Aleksandrs, starp citu, Vācijā mira cits titāniska mēroga kinomeistars Rainers Verners Fasbinders, kura viens no pēdējiem darbiem - septiņstundu filma Berlīne, Aleksandra laukums/Berlin, Alexanderplatz - bija analogs mēģinājums kinovalodā translēt leģendāru vācu literārās tradīcijas kodu - nule Silvijas Brices konģeniāli latviskoto Dēblīna apjomīgo romānu. Bergmana meistarība izpaudās arī faktā, cik virtuozi un filigrāni viņš savija psiholoģiskā reālisma manieri ar metafiziskiem elementiem, ikdienišķo detaļu apraksta šarmu ar fantastiku (sapņiem un ilūzijām) un brīžam pat šerminošu mistiku, radot iespaidu par Ekdālu plašo ģimeni kā veselu pasaules modeli, kuras eksistence "kaut kur mājīgajā un arī biedējoši saltajā Zviedrijā" atspoguļo globālas un intīmas kataklizmas, ar kurām jātiek galā diviem bērniem - brālim un māsai Fanijai un Aleksandram. Kādā labpārtikušā ģimenē, kas drīzāk atgādina zvērudārzu vai vismaz ekscentrisku egoistu patversmi, kurā valda krāpšana, intrigas, varaskāre, nauda un tās trūkums un tomēr pāri visam - piedošanas svētīta saprašanās, ko mēdz dēvēt par mīlestību ģimenes ligzdā, savējos ļaudīs.Bet tas, kā visā šajā daudzfigūru kompozīcijā scenāristam režisoram vēl izdevās iepīt krāšņi vizualizētas pārdomas par mākslas un maģijas - un konkrēti teātra - lomu cilvēka dzīvē, par to, cik svarīgi ir dzīvē saglabāt "citādā, atšķirīgā" statusu kā apliecinājumu personības brīvībai, vispār pelnītu atsevišķu pētījumu. Un vēl - Bergmans nebūtu viņš pats, ja savā filmā kārtējo reizi skarbi "neizrēķinātos" ar reliģiskajiem institūtiem, kuri ar savu paštaisno dogmatisko pasaules "mācību" saposta cilvēku dvēseles nesaudzīgāk par kara vardarbību.Bergmana "īsais kurss"Paradokss ar izrādi Dramaten ir tāds, ka režisors Stēfans Lārsons, kurš galvenajam Stokholmas teātrim pirms pāris sezonām nodrošināja lielus komercpanākumus ar Treisija Letsa lugas Ģimene/Osedžas zeme iestudējumu, kurš Dramaten veikli uzvedis arī Bergmana Laulības dzīves ainas un Strindberga Spoku sonāti (nejaukt ar Matsa Eka režisēto šedevru, kas patlaban skatāms KDT), šoreiz ir elementāri halturējis, izmantojot ģēnija slavu. Izrāde ir, teiksim tā, tradicionāla un absolūti nekāda. Grezni iepakots jubilejas priekšnesums, kuru izpilda labi aktieri.Vispirms jau šokē teatrālo paņēmienu primitīvisms - lai kaut cik attaisnotu faktu, ka izrādes pamatā ir episka vēriena filma (līdz ar to jārēķinās ar biežajām interjeru un, kā tagad saka, lokāciju maiņām), režisors Lārsons kopā ar scenogrāfu Rufusu Didvišu saorganizējuši uz lielās skatuves grozāmās ripas kaut ko līdzīgu kinopaviljonam, kurā, tipa, tiek uzņemta filma (filmēšanas grupu simbolizē trīs skatuves strādnieki, kas slinki pārnēsā vienu prožektoru un dažus rekvizītus). Kad iesākas "filmas" sižeta darbība, par to, ka te vispār notiek filmēšana, tiek aizmirsts. Par faktu, ka Fanija un Aleksandrs ir "ģimenes sāga", atgādina pāris proscēnijā izpildītu kolektīvu priekšnesumu - 1. cēlienā tie ir Ziemsvētku dziesmu dziedāšana un mehāniska skraidelēšana - deja vīteņformā cauri Ekdālu mājai. Tad sākas filmas zīmīgāko epizožu apdzīvošana pa interjeru fragmentiem un kaktiem. Nekāds "izrādes kopskats", par stilu ij nerunājot, netiek uzburts. Ir atsevišķu aktieru grupu un/vai solistu mazāk vai vairāk veikli nospēlēti scenārija fragmenti. Tā, piemēram, apburošā vecās paaudzes aktrise Marija Jēransone Ekdālu kundzes lomā, ar brendija pokālu žestikulēdama, šarmanti koķetē ar Hansa Klingas tēloto "ģimenes žīdu" - galanto guļavu Īzaku Jakobi. Citā kaktā Ekdālu ģimenes kauna traips - jāklis Gustavs (franču aktuālajam sekssimbolam Žanam Dižardēnam līdzīgais Jūnass Karlsons) - dažādās ekscentriskās pozās krāpj sievu ar kalponi, kamēr laulene citā kaktā gaida vīriņu, kā paši izsakās, ātrajam kniebienam. Publika sajūsmā.Protams, 2. cēlienā, kad izrādes centrā nonāk Fanijas un Aleksandra mātes atraitnes Emīlijas (Līvija Milhāgena) askētiskā kopdzīve ar mācītāju Edvardu (Reine Brunolfsons) un viņa dīvaino ģimeni, bērniem aizsākas pazemojumu un reliģisko aizspriedumu diktāta elle, kuru uz skatuves ilustrē cietumnieciski pelēki kostīmi uniformas, absolūti auksti koka interjeri (iepretim sarkanajiem greznajiem siltajiem tērpiem un antikvārām mīļlietiņām apkrautajai Ekdālu pasaku mājai). Taču tieši te, sūrajā pasaulē bez cilvēciskā siltuma, dzimst Aleksandra protesta enerģija un interese par mākslu - fantāziju pasauli. Tātad īstu aizrautību ar daiļradi stimulē "slikts režīms"?Taču visdīvainākā ir režisora izpratne par teātri, vismaz tajās formās, kādās tas tiek eksponēts uz Dramaten skatuves. Pēc sižeta Fanijas un Aleksandra tēvs Oskars ir (neveiksmīgs) aktieris un teātra vadītājs, vēlāk, pēc viņa nāves, čābīgo teātra biznesu pārņem Emīlija. Šo "teātri teātrī" - Ekdāla aizraušanos - izrādes režisors Stēfans Lārsons rāda kā karikatūristisku ķēmu baru, kuri nodarbināti ar savu ambīciju apmierināšanu un patmīlas spalvu bužināšanu, bet viņu izpratne, kā jāspēlē Hamlets, ir vienkārši ņirdzīga - eksaltētas pozas un histērija, par kuru vietējais režisors vecuma marasmā kliedz - cik lieliski! Kādēļ Lārsons izsmej teātri "iz Bergmana atmiņu pasaules", no visas izrādes tā arī netop skaidrs. Tas ir bēdīgi jo vairāk tādēļ, ka paša Lārsona iestudējums slimo ar divām kaitēm, kas pilnībā iznīcina Ingmara Bergmana filmas garu, stilu un jēgu, - jo uz skatuves redzams viegli uztverama daidžesta formās sašķērēts Fanijas un Aleksandra stāsts/epizožu virkne, no kuras "izliets" filmā tik būtiskais - bērnu skats uz pieaugušo pasauli. Bergmana filma ir par cilvēka pieaugšanas un nobriešanas grūto, sāpīgo ceļu, bet šī izrāde ir virspusēja skatītāju izklaide ar slavena režisora pīšļu apgānīšanu. Tāds līdz bezjēdzībai atvieglināts Bergmana "īsais kurss:", pēc kura atliek sēri nopūsties - tā paiet pasaules godība. Un jābrīnās, kā izrādē, kas ilgst tikpat, cik Ingmara Bergmana filma, no oriģināla nav palicis itin nekas, izņemot nosaukumu.