Dziļās sērās ziņojam, ka 5. jūnijā negaidīti mūžībā devusies Dailes teātra aktrise Lilita Ozoliņa (19.11.1947.– 05.06.2023.). Viņas talants un inteliģence veidojusi Dailes teātri jau vairāk nekā pusgadsimtu. Teātrī aktrise strādāja kopš 1966. gada, un viņas leģenda ir kļuvusi par neatņemamu daļu no Dailes kanona – savā mājaslapā no ilggadējās kolēģes atvadās Dailes teātris. "Savu lielo un traģisko varoni Āriju Lilita Ozoliņa sagaidīja Raiņa traģēdijā Indulis un Ārija (1987), viņas skatuviskā esība ir smalkas jūtu dzīves caurausta un pārliecina ar īstas, traģiskas mīlestības spēku."
Dailes teātra aktrise bija glancēto žurnālu iemīļota personība. Pašas intervijas bieži bija diezgan formālas, šķita, ka Lilita Ozoliņa bija cieši apņēmusies publiski neatvērties un nelaist nevienu svešu klāt. Toties fotosesijas vienmēr bija efektīgas – eleganta kā žilete, viena no sievietēm, kura ar sievišķīgu šarmu un nepieciešamo stāju prata nest bikškostīmu. Melnbaltā krāsu gamma garderobē aktrisei nodrošināja nepārejošu stila un grācijas auru.
Saņemot sēru vēsti par Dailes teātra aktrises Lilitas Ozoliņas aiziešanu, ir jādomā par to, ka, iespējams, viņas noslīpētais publiskais sabiedrības dāmas tēls maldināja un atstāja zināmu ledus kārtiņu un manierīgumu arī uz viņas lomām. Bet viņa tā gribēja. Lilitai Ozoliņai bija svarīgi palikt savas privātās pasaules cietoksnī. Varbūt tāpēc man personīgi viena no mīļākajām aktrises lomām ir Vija Ezera sonātē, kura kā mežonīgs lapsēns zobiem un nagiem cīnās par brīvību dzīvot un mīlēt, vienmēr atkrītot atpakaļ apziņā, ka nemūžam šajā neizdevušās un skumjās dzīves "tradīcijā" nekas nemainīsies. Sev svešās Vijas ādā ar tumšu zēngalviņu Lilita Ozoliņa ir tik saviļņojoši īsta un neaizsargāta. Pieļauju, ka Vijas vecā Tomariņu pulksteņa dauzīšana uz daudziem atstājusi terapeitisku efektu. Pat nesaprotu, kāpēc pēc visām aktrises sarežģītajām dramatiskajām lomām atmiņās ar smaidu klejo maza raksturlomiņa – slinkā Anna un viņas demonstratīvā, drudžaini tikumiskā šūnīšana, Viļņu Jānim sētā iebraucot (Īsa pamācība mīlēšanā).
Liktenis, vārdā Marta
Lai ko aktrise Lilita Ozoliņa būtu nospēlējusi – un gan teātrī, gan kino kopš ienākšanas mākslā pagājušā gadsimta 60. gadu beigās viņa ir nospēlējusi neskaitāmas lomas –, pirmā, kas iznirst acu priekšā, tomēr ir viņas Marta. Skaista, nopietna, apgarota, šmauga un eleganta bēšajā kostīmā, vēja sajauktiem matiem, skumja, divu vīriešu liktenīgi mīlēta. Patiesībā Martu Lilita Ozoliņa nospēlēja vairāk ar acīm nekā vārdiem, kas viņas samtainajā tembrā arī skanēja skaisti un liktenīgi. Ir taisnība teātra vēsturniekam Jānim Siliņam, kurš aktrises satikšanos ar kinorežisoru Aloizu Brenču sauc par liktenīgu, jo tieši viņa filmās aktrise atveidojusi sava radošā mūža spilgtākās, plašā skatītāju lokā iemīļotās varones daudzsēriju televīzijas mākslas filmās: Martu Ilgajā ceļā kāpās (1981) un Alvīni Zītaru dzimtā (1989). "Tās bija lomas, kuras prasīja pilnīgu psiholoģisko un emocionālo atdevi visdažādākajās tēlu savstarpējo attiecību situācijās. Abu filmu sižeti un notikumi aptvēra lielāku laika nogriezni, kurā Ozoliņai jāizdzīvo ne tikai dažādi savu lomu mūža posmi, bet kopā ar partneri epizodēs jāatklāj arī Latvijas vēstures sarežģītais gājums. (..) Martas tēlā aktrisei izdevās radīt pievilcīgas laikmetīgas sievietes savā ziņā etalonu. Filmu rādīja arī Vissavienības centrālajā televīzijā, Ozoliņas Marta kļuva populāra arī citās padomju republikās, viņu uztvēra kā jauno Viju Artmani," Lilitas Ozoliņas portretā grāmatā 100 izcili Latvijas aktieri raksta teātra vēsturnieks. Tas vēl bija laikmets, kad televīziju visi skatījās reālajā laikā un vakaros pagalmā no atvērtajiem logiem plīvoja Raimonda Paula melodija no filmas Ilgais ceļš kāpās. 1983. gadā Ozoliņa par Martas lomu tika apbalvota ar PSRS Valsts prēmiju. Par lomu daudzsēriju filmā Ilgais ceļš kāpās pati aktrise ir teikusi: "Ilgais ceļš kāpās man nav tikai kārtējā filma vai viena loma klāt pārējām. (..) Ilgais ceļš kāpās ir mans dvēseles parāds, kas tiek atdots maniem vecākiem." Pavisam aktrise spēlējusi 32 filmās: Kad lietus un vēji sitas logā, Ezera sonāte, Stari stiklā, Melnā vēža spīlēs, Īsa pamācība mīlēšanā, Klāvs – Mārtiņa dēls, Šahs briljantu karalienei, Oļegs un Aina, Nakts bez putniem, Fronte tēva pagalmā u. c.
Paļaujos pati uz sevi
Lilita Ozoliņa ir mācījusies Rīgas 8. un 49. vidusskolā, Rīgas kinostudijas Tautas kinoaktieru studijā, Dailes teātra 4. studijā, kuru beigusi 1971. gadā, diplomdarba izrādēs atveidojot Andželiku Moljēra Iedomu slimniekā un Roplainieti Pazudušajā dēlā. Par savu skolotāju Lilita Ozoliņa sauca režisoru Pēteri Pētersonu, ar kuru satikās studiju gados, piedaloties izrādē Motocikls (1967), latviešu teātra lielinscenējumā Lai top! (1968), Fjodora Dostojevska Idiota (1969) inscenējumā. "Pētersonam bija neaptverama fantāzija un erudīcija, viņš fascinēja kā personība. Viņš bija kā dabas parādība, varavīksne. Teātris, vispār māksla, tajā laikā man gāja tikai caur viņa prizmu. Un viņa pasaule bija ļoti interesanta, negaidīta un paradoksāla. Viņa skola bija process, tieši radošais process. Un tā veidojās sapratne par aktiera misiju," Jānim Siliņam 2004. gadā teikusi Lilita Ozoliņa.
Aktrises stāju un atturīgo inteliģenci raksturo fragments no intervijas Paļaujos pati uz sevi..., ko viņa sniegusi žurnālam Kino 1989. gadā (01.11.). Lilita Ozoliņa neļaujas runāt par "sadzīves nenokārtotībā ierauto sievieti" un "pretrunīgo un sarežģīto šodienu". "Par grūtībām labāk tomēr nerunāsim. Grūti ir visiem, un grūti ir visās profesijās. Runāsim par ko citu," ierosina Lilita Ozoliņa. Par ko? – vaicā žurnāliste. "Par cilvēka iekšējo spēku, viņa gaišumu, spēju saglabāt labestību un ticību. Par prasmi šīs grūtības izturēt, par māku brīdī, kad liekas – viss, cauri, nu tas vadzis lūzīs, pasmaidīt un iet ar paceltu galvu." Tālāk aktrise atzīst, ka spēku viņai dod bērns: "Meita ir attaisnojums manai esībai uz šīs zemītes."
Pielaida klāt
"Lilita Dailes teātra pēdējām sezonām iedeva divas neaizmirstamas mātes lomas. Tā bija Henrieta Iskariota (S. A. Girga Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu, 2022) un titulloma Floriana Zellera lugas Māte iestudējumā (2020), kurā viņa uzcēla pieminekli mātes mīlestībai – tik pretrunīgai, taču neizmērojami lielai un spēcīgai," raksta Dailes teātris.
Aktieris un režisors Intars Rešetins atzvana no laivas Zviedrijas ezerā, kur makšķerē foreles. Lilita Ozoliņa viņam ir bijusi ļoti svarīgs un tuvs cilvēks.
"Pirmkārt, jau mēs dzīvē bijām draugi. Mēs spēlējām kopā izrādes, un pēc kādas izrādes es vedu Lilitu mājās, mums iznāca pa ceļam, un viņa pielaida man sevi klāt. Tas ir rets izņēmums. Es Lilitu esmu redzējis ļoti daudz krāsās. Elegantais tēls jeb dāma, ko mēs zinām no tā, kā viņa parādījās sabiedrībā, – tā ir ārējā šķautne. Tas ir absolūti teicami un brīnišķīgi, bet tas cilvēciskais kods, ko viņa man pavēra, – dziļums, sirsnība, cilvēcība... Man bija gods tam pieskarties."
Intars Rešetins ar Lilitu Ozoliņu kā režisors kopā ir strādājis divas reizes. Pirmo reizi – ārpusteātra projektā kopā ar Igoru Čerņavski 2019. gadā tapa Alekseja Ščerbaka lugas Fonogramma iestudējums. Otrreiz abi satikās gadu vēlāk Floriana Zellera lugas Māte iestudējumā Dailes teātrī. "Viņa, protams, ir augsta līmeņa aktrise. Vienmēr nāca uz mēģinājumiem sagatavojusies, ar piedāvājumiem. Ar dziļu pateicību un simpātijām atceros to, ka viņa ļāvās. Manā režisora karjerā, nosauksim to tā, Lilita bija vienīgā, iespējams, arī tāpēc, ka mēs dzīvē bijām draugi. Es vēl nevaru par viņu parunāt pagātnes formā, tas tiešām ir ļoti, ļoti sāpīgi. Viņa bija vienīgā aktrise, kurai es darīju pāri – prasīju vēl, būtiskāk, dziļāk. Pret viņu biju nežēlīgāks nekā pret citiem, jo gribēju Mātes lomu izrādē panākt tik cilvēciski personīgu, cik iespējams, rakājos ļoti personīgās lietās. Mums gāja grūti, bet liktenim esmu ārkārtīgi pateicīgs, ka man bijusi iespēja ar viņu strādāt, jo galarezultāts tiešām bija fascinējošs." Prasīgā teātra kritiķe Silvija Radzobe Lilitas Ozoliņas aktierdarbu Mātes lomā nosauca par "izcilu", secinot, cik daudziem aktieriem nav bijis lemts izteikt pilnu sava talanta potenciālu.
Maskavas režisors Romāns Kozaks 1996. gadā Rīgas Krievu teātrī iestudēja Augusta Strindberga lugu Nāves deja. Lilitas Ozoliņas Alise un Jakova Rafalsona Edgars uz neapdzīvotas salas bija sajūgti nebeidzamā mīlas un naida dejā, ko fiziskā tēlainībā izteica Andra Freiberga radītais baseins. Katrs solis tajā bija veicams ar reālu piepūli, bet Alise un Edgars pamanījās dejot pat tango. Rafalsons par Kapteiņa lomu saņēma Spēlmaņu nakts balvu.
Atvadoties no Lilitas Ozoliņas, ar kuru viņa radošie ceļi krustojušies vēl citās izrādēs, Jakovs Rafalsons saka: "Paldies Dievam, ka dzīvē ar Lilitu nepagājām viens otram garām. Vēl vairāk – satikāmies uz skatuves. Hemingvejs par satikšanos ar Parīzi rakstīja: tie ir svētki, kas vienmēr ir manī. Tā es varu teikt par satikšanos ar Lilitu, par cilvēku, kuru bija noskūpstījis Dievs. Latvija var būt laimīga, ka Dievs šo zemi aplaimojis ar tik izcilu cilvēku."
Atvadīšanās no mūžībā aizgājušās Dailes teātra aktrises Lilitas Ozoliņas notiks nākamnedēļ, 12. jūnijā, no plkst. 12 Dailes teātra Stikla zālē.