Teātra kritiķi Dž.Dž.Džilindžeru Dailes galvenā režisora amatā vērtē neviennozīmīgi

Man liekas, ir likumsakarīgi, ka Dž.Dž.Džilindžers kļuvis par galveno režisoru, lai ko arī šis amats nozīmētu šajā tandēmā, jo jāņem vērā, ka teātra mākslinieciskais vadītājs ir Mārtiņš Vilkārsis. Kā viņi dalīs funkcijas, nezinu.
Labi saprotu, kāpēc Dž.Dž.Džilindžers – jo viņš bija tas, kas īstenoja Dailes teātra seju pēdējo gadu laikā, gan uz galvenās skatuves, gan mediju telpā – viņa izrādes bija skaļākās. Nevar arī nepamanīt izmaiņas Dž.Dž.Džilindžera estētikā – Liepājas teātra izrādē Hanana un Dailes teātra izrādē Marija Stjuarte, kas liecina, ka viņš neturpina iet iemītās takas un restartēt panākumus izrādēs kā “Kaligula” un “Drakula. Svešās asinis”.
Likumsakarīga un apsveicama izvēle.

Šī informācija, jāsaka, mani pārsteidza. Personīgi es uzskatu, ka galvenais režisors teātrī ir personība, kuram ir sava estētiski filozofiska teātra programma un kurš ir spējīgs apvienot un aizraut kolektīvu.
Pirms dažiem gadiem Džilindžers, manuprāt, šādu funkciju būtu varējis veikt ļoti labi, jo redzēju viņa sastādīto programmu, pat ja par to varēja diskutēt. Taču pēdējos gadus Dailes teātrī viņa iestudējumi manās acīs liecina par dziļu režisora ideju un prasmju trūkumu.
Tai pašā laikā neapšaubāmi citā teātrī, Liepājā, viņš ir radījis ļoti labus darbus. Kāpēc tā? Tas liek domāt, ka attiecībās ar Dailes kolektīvu Džilindžeram ir kādas problēmas. Tādēļ pašlaik liktos pašsaprotami, ja viņš kļūtu par Liepājas galveno režisoru. Tajā pašā laikā no psiholoģijas zināšanām var secināt, ka uzticēšanās cilvēkam, kas šajā gadījumā nākusi caur augstā amata piešķiršanu, dažkārt cilvēku un jo īpaši mākslinieku var spārnot un var ļaut iegūt otro elpu. Ceru, ka tā notiks ar Džilindžeru. Bet, vai tā notiks, to nevaru zināt ne es, ne Džilindžers, ne kāds cits visā pasaulē.