Viņu, man liekas, tiešām mīl visa tauta – saka režisors Edmunds Freibergs, kurš kopā ar režisori Ināru Slucku (viņas pārziņā aktiera neskaitāmās kinolomas) rīko publiskas aktiera Ulda Dumpja dzimšanas dienas svinības. Nav ne mazāko šaubu, ka tās būs tikpat sirsnīgas kā Lennebergas Emīla ballīte, kas filmas izskaņā beidzot siltā smaidā lika atplaukt arī Ulda Dumpja Emīla izgājienu nomocītajam tētukam. No gaidāmā pasākuma Freibergs negrib daudz atklāt, jo tas iecerēts kā pārsteigums gan pašam jubilāram, gan skatītājiem.
Lietas, ko nevar nospēlēt
Uz jautājumu, kas Uldi Dumpi padara tik īpašu, režisors gan atbild labprāt, taču piebilst, ka to ir ļoti grūti formulēt kā jebkuru šķietami pašsaprotamu lietu.
"Tas ir gan aktiera talants, gan viņa cilvēciskā personība. Ir, iespējams, ne mazāk talantīgi aktieri, kurus publika tomēr tik ļoti nemīl. Tas varbūt slēpjas ne tik daudz viņa aktierdarbā, kas, protams, ir ļoti augstā līmenī, cik viņa cilvēciskajā dabā. Līdzīgi kā lielu tautas mīlestību savā laikā ir izpelnījušies Kārlis Sebris, Elza Radziņa un Ģirts Jakovļevs. Viņi ir aktieri, bet tās ir lietas, ko nevar nospēlēt, – vitalitāte un arī tāds grūti formulējams jēdziens kā latviskums. Tas ir brīnišķīgs salikums.
Vēl senākos laikos tāda bija Anta Klints, kuru cilvēki ārkārtīgi mīlēja. Viņa ir brīnišķīga aktrise, bet līdzās ir cilvēciskās īpašības. Domāju, ka Uldim ir tāpat. Viņā ir forša, latviska stabilitāte, neuzspēlēta vīrišķība. Es viņu ļoti reti esmu redzējis agresīvu noskaņotu vai dusmīgu. Savulaik, kad Dumpis bija trupā, viņš bija viens no tiem cilvēkiem, kas prata bez īpašas plēšanās radīt pareizu ētisko gaisotni, pat ja tas izklausās mazliet patētiski. Viņā ir kaut kas ļoti, ļoti ētiski pareizs," precīzu bijušā kolēģa portretu vienā mirklī uzbur Edmunds Freibergs.
Freiberga atziņu, ka Uldi Dumpi mīl teju visa tauta, gribu apzīmogot arī ar mazu atmiņu skici. Kad biju maziņa un pati vēl negāju uz teātri, atceros, kaut kur virs galvas mājas viesībās kopā ar kafijas tasīšu dzinkstoņu un citām viesību skaņām un smaržām reizēm plīvoja bažīgi jautājumi, vai izrādē spēlēs Dumpītis. Parasti tās bija sieviešu balsis. Svarīgi piebilst, ka šajā uzrunas formā nebija ne mazākās familiaritātes. Tā bija pamazināmā forma, kas izauga no siltas patikšanas un cieņas. Vīrieši tikmēr nevarēja vien izgaršot kārtējo Dumpja eleganti izmesto ironisko frāzi vai intonāciju kādā no daudzajām filmām. Līdz ar to visai agri sapratu, ka Dumpis – Dumpītis – nav ne sacelšanās, ne stārķveidīgo kārtas bridējputns, bet kāds, kurš ir redzams teātrī un TV ekrānos un kura vārdu cilvēki izrunā kaut kā īpaši gaiši.
Liels bērns
Uldis Dumpis nekad nav plātījies ar sevi pa pasauli, un arī uzrakstīt grāmatu par viņu ir bijis sarežģīts uzdevums. 2003. gadā izdevniecība Pētergailis izdeva Diānas Spertāles grāmatu Uldis Dumpis. Spoguļattēli. Žurnālistei tā bijusi liela uzdrīkstēšanās. "Kā žurnāliste biju Uldi Dumpi intervējusi vienu pašu reizi, šķiet, pirms kādiem pieciem gadiem. Un jau tad sapratu, ka viņš aprakstniekam ir ciets rieksts. Ļoti draudzīgs, atvērts, bet ne atklāts. Tiklīdz tu uzdod kādu jautājumu par mākslu, par kādām augstām lietām, viņš kļūst izvairīgs sak, tas nav sarunas temats. Tomēr uzdrošinājos piedāvājumu pieņemt, jo man, tāpat kā daudziem, viņš ir viens no sirdij vistuvākajiem aktieriem," – jau pašā sākumā Diāna Spertāle apzinājusies, ka nevar cerēt uz aktiera dvēseles atklāsmēm un viņa personības tiešu izzināšanu (Latvijas Vēstnesis, 03.10.2003.).
Grāmatas tapšanas procesā aizkustinošs ir brīdis, kad tāda pati nerunātāja un personīgās pasaules sargātāja aktrise Astrīda Kairiša tomēr atrakstījusi autorei vēstuli, lai arī parasti neesot piedabūjama uz rakstīšanu. Šoreiz to darījusi, jo viņai gribējies, lai grāmatā par Uldi Dumpi būtu arī kāds teikums no viņas.
Diāna Spertāle intervijā par grāmatas tapšanu izcēlusi arī Atmodas laiku: "Visi kolēģi atcerējās Uldi Atmodas laikā, kad viņš izpaudies kā īsts latvietis un kļuvis par teātra dvēseli." Lai arī Uldis Dumpis, iespējams, nesaistās ar pašiem galvenajiem Atmodas runasvīriem, man personīgi Atmodas laika stindzinošā ziema un brīža nopietnība ir nofotografējusies atmiņā tieši ar dažiem Ulda Dumpja sejas stopkadriem. Tā bija cita seja. Pēkšņi Uldis Dumpis radošo cilvēku sanākšanās, tautas manifestācijās stāvēja pirmajās rindās, citā dzīves situācijā tas viņam būtu pretdabiski. No sejas bija pazudis gandrīz vienmēr klātesošais acs piemiedziens. Te nebija vietas humoram. Tobrīd Dumpja iekšējais smaids bija pārvērties par lielu iekšējo koncentrētību, vērstu tikai uz vienu mērķi. Tas bija gan biedējoši, gan pacilājoši. Tādas sejas Atmodas laika fotogrāfijās patiesībā ir mums visiem. Visai tautai. Vēlreiz tāda seja Dumpim bija filmā Baiga vasara ārlietu ministra Vilhelma Muntera lomā.
Diānas Spertāles grāmatā laikabiedru atzinums par Uldi Dumpi ir vienprātīgs – viņš ir aktieris ārpus kāda viena ampluā, jo var nospēlēt pilnīgi visu – gan komēdiju, gan drāmu, gan traģēdiju. Trāpīgi viņu raksturojis lietuviešu aktieris Romualds Ramanausks, kurš tēloja Rihardu mūsu filmā Ilgais ceļš kāpās. Pēc viņa domām, Uldī aiz vīrišķības, skepses un pašironijas slēpjas liels bērns: "Viņš nekad nebūs pieaudzis vai vecs."
"Uldim Dumpim daba šūpulī ir ielikusi visas aktierim nepieciešamās īpašības – skatuvisku pievilcību, savdabīgu vīrišķīgu šarmu, aktierisku temperamentu, spēju momentā iejusties jebkuros apstākļos, azartisku aizrautību un improvizācijas vieglumu –, kā delartiskās komēdijas laikos teica, "priecīgo dvēseli", bez kuras nemaz nebija iedomājams aktieris. Tad – mēra sajūta un dziļā patiesības izjūta, kas neļauj viņam būt atdarinātājam, dzīves kopētājam, bet aicina uz intensīvu klātbūtni savam tēlam, aicina būt radītājam. Pat visfantastiskākajos, ekscentriskākajos momentos (M. Fermo komēdijā Krīt klaudzot durvis vai Dž. Fārkera Kavalieru viltībā) Uldis zina, ko viņš var atļauties, kur ir tā robeža, kuru pārkāpjot sagrūtu tēla patiesība; visriskantākajās situācijās viņu glābj humora izjūta, kaut kas līdzīgs B. Brehta "atsvešināšanās" momentam," žurnālā Liesma (01.01.1976.) rakstījusi Rita Melnace.
Vaibstos dzīvo spītība
Viena no pirmajām Ulda Dumpja lomām teātrī ir Bekmanis režisora Alfrēda Jaunušana iestudētajā Volfganga Borherta lugā Tur laukā, aiz durvīm. Raksturojošu komentāru par tobrīd 23 gadus veco Uldi Dumpi, iesācēju, atstājusi Olga Makarova: "Tas ir sirsnīgs, viengabalains aktieris, taču, šķiet, par daudz labs, par daudz kārtīgs. Uzvelt tāda aktiera pleciem Bekmaņa traģisma asiņaino nastu? Likt viņam iemiesot nelaimi, izmisumu, veselas paaudzes bojāeju? Režisors izšķīrās par šo drosmīgo soli. Acīmredzot viņš gribēja ar Dumpja dvēseles dzidrumu un tīrību darīt kaut mazliet gaišāku drāmas drūmo kolorītu. Varētu sacīt, ka šis aprēķins ir attaisnojies. Aktieris tēlo iejūtīgi, ar dziļu saviļņojumu, viņa tēlojumam neapšaubāmi ir dziļš iespaids." (Rīgas Balss, 26.10.1967.)
Protams, šo rakstu varēja veidot dažādi. Intervēt daudzus laikabiedrus un kolēģus, kuri noteikti ar prieku būtu atsaukušies. Bet, ieskatoties Periodika.lv, uzgāju tik daudz košu un raksturīgu vārdu par Uldi Dumpi, ka aktiera 80. dzimšanas dienā likās piemēroti paritināt jau esošo "atmiņu serpentīnu".
Piemēram, Jānis Baltauss žurnālā Kino (01.08.1985.) fiksējis citu ļoti būtisku Ulda Dumpja personības iezīmi: "Uldis Dumpis ir dzimis baušķenieks, šis fakts runā pats par sevi. Vai atceraties laikrakstā Literatūra un Māksla pagājušajā gadā aktiera atgādināto baušķenieku himnu? Šajā cilvēkā gan nav sacelšanās trokšņa, nav nemieru burzmas. Bet ielūkojieties viņa vaibstos – tajos dzīvo spītība. Un ar īstu zemgaļa noteiktību skan aktiera vārdi: "Man jāteic paldies liktenim, ka tas dod man darbu teātrī, kino un radioiestudējumos." Bet arī bridējputna piesaukšana, šķiet, nav gluži bez pamata – kurš spēj saskaitīt visu to vācu zaldātu un virsnieku "finierģīmjus", kuriem Uldis Dumpis izbridis cauri, pirms viņu sāka filmēt arī aktierim pašam tīkamākās lomās. Un visā šajā gājumā nemainīga palikusi aktiera dobjā balss. Gluži kā dumpim – "bumm"." Visbeidzot Baltauss secina, ka Dumpis paliek prātā pat niecīgākajā epizodē. "Es nesēžu mājās, gudrodams, kā vajadzētu spēlēt. Visu izšķir brīdis, kad beidzot iejūtos notikuma atmosfērā, saprotos ar spēles partneriem. Laimes spēle!" žurnālam Kino savu aktiermākslas šķietami neesošo noslēpumu 1985. gadā atklājis pats Uldis Dumpis.
Prāts un mēra izjūta
"Par Uldi bez pārspīlējuma var sacīt – gudrs aktieris. Viņa tēli, manuprāt, dzimst vairāk no domas nekā no emocijām. Tāds aktiera tips man ir īpaši tuvs. Un galvenais – viņa radītie tēli nekad nezaudē patiesīgumu, kaut arī to veidojumā lietoti spilgti izteiksmes līdzekļi," aktieri raksturojis kinorežisors Rolands Kalniņš. Iespējams, tieši tāpēc Uldis Dumpis ir spējis aiziet tik dullā groteskā kā mīlas apskurbušā Tūtaru Ērika lēkšana pāri vagām un atgriezties atkal atpakaļ. Pieminētās filmas Limuzīns Jāņu nakts krāsā režisors Jānis Streičs intervijās atcerējies, ka Cielaviņas armijā bijis režisora Aleksandra Leimaņa asistents un tā arī ievilcis Uldi Dumpi kinopasaulē. "Viņu vajadzētu izmantot krietni krāsaināk – līdz šim visbiežāk ekspluatēta iespēja Ulda vaibstos atspoguļot karavīra domāšanu... Bet Uldim taču ir apskaužama humora izjūta, kuras pamatā ir ne tik daudz artistiska apdāvinātība, cik dzīves gudrība. Un tā viņam iemācījusi tvert dzīvi kā spēli, ne par ko pārlieku neuztraucoties, bez nevajadzīga traģisma un nopietnības," žurnālam Kino teicis Jānis Streičs. Lielā mērā tieši Jānim Streičam varam pateikties par aktieri Uldi Dumpi. Ja ne viņa uzņemšanas komisijai aizliktais vārds kādā pārpratumu pilnā iestājeksāmenu epizodē, iespējams, brašais un gudrais Bauskas jauneklis, kurš klases audzinātāja Laimoņa Liepas ietekmē augstu vērtējis apvāršņa paplašināšanu un pasaules izzināšanu, būtu aizgājis citu ceļu un mēs runātu par ģeogrāfu vai basketbolistu, nevis talantīgu aktieri. Jānis Streičs atcerējies, ka iestājeksāmenos Uldī Dumpī esot bijusi jaušama stabilitāte un zemes spēks un viņš pie reflektanta vārda esot pielicis vairākas izsaukuma zīmes.
"Viņš spēj atklāt tēla kodolu – arī tad, ja tam filmā pavisam niecīgs īpatsvars. Viņš spēj radīt tēla biogrāfiju, kas nav izklāstīta nedz darbībā, nedz dialogos," Uldi Dumpi raksturojis kinorežisors Rolands Kalniņš. Ulda Dumpja prātu un mēra izjūtu izcēlis arī viņa kolēģis Ģirts Jakovļevs, ar kuru Uldis Dumpis lomās vairākkārt likts pārī, radot intriģējošu dažādas vīrišķības saspēli: "Uldim piemīt tāds īpatnējs magnētisms attiecībās ar cilvēkiem. Viņam ir daudz draugu un paziņu, tā teikt, ārpus savas profesijas ļaudīm. Bet aktierim tas nemaz nav tik raksturīgi. Visaugstāk vērtēju sava kolēģa grafiskumu un tīrību lomas izveidē, arī domāšanā. Viņš vienmēr spēj koncentrēties darbam. Arī mēra izjūta – neko neforsēt, nedarīt vairāk par to, ko prasa paša pārliecība." (Kino, 01.08.1985.)
Tagad, kad gan Eduarda Pāvula, gan Ulda Dumpja vārds ir ierakstīts Latvijas teātra vēsturē un teātra zinātnieces un kritiķes Silvijas Radzobes iedvesmotajā grāmatā 100 izcili Latvijas aktieri, ir neparasti lasīt, ka savā laikā Uldis Dumpis ir mācījies no Eduarda Pāvula spēles un "preparējis" viņa lomas.
"Pāvuls kadrā ir kā zivs ūdenī. Vienmēr patiess un savā vietā. Bet par aktieri jau nekļūsi, uz viņu skatoties. Pašam jābūt kaut kādai intuīcijai. Mums ir kādi trīs vai četri dabas doti aktieri. Pārējie mēs dažādu apstākļu sagadīšanās dēļ esam iekļuvuši šajā cunftē un sava talanta iespējās kaut ko arī cenšamies izdarīt," – Uldim Dumpim bez talanta piemīt arī skaista rota būt patiesi pieticīgam un īsti neapzināties savu burvību – kāpēc viņam būtu jāpušķo krēsls un jāsveic uz lielās teātra skatuves.
Arī tāpēc, ka, Elzas Radziņas vārdiem runājot, ļoti godīgs un taisnīgs, "nemēdz kolēģim aiz muguras burkšķēt kā citi, bet nebaidās pateikt, ko domā. Cik reižu teātra sanāksmēs tieši viņš ir piecēlies un pateicis: "Ko jūs te dzenājat tukšu gaisu! Vajag runāt par lietu! Es domāju tā un tā..."".
"Un vēl. Man šķiet, ka viņš ir labs biedrs, jo ļoti labvēlīgi izturas pret visiem. Skatos, ka arī viņam atmaksā ar to pašu – pret Dumpi visi izturas ar cieņu un sirsnību. Visos laikmetos starp dažādām paaudzēm vienmēr ir bijis zināms bezdibenis, bet mūsdienās – jo sevišķi. Un, lai cik dīvaini tas būtu, Dumpis šajā ziņā ir izņēmums, viņš lieliski saprotas ar jaunajiem. Tas ir apskaužami. Kad viņš mēģina savu lomu, jaunie iet aizkulisēs vai zālē skatīties. Tā ir ļoti laba zīme. Tāpēc par Latvijas Nacionālā teātra aktieri Uldi Dumpi varu runāt ar lielu cieņu un pateicību. Viņš visiem palīdz ar savu mieru un humoru. Man arī patīk diezgan bieži pasmieties un pajokot. Pat tad, kad atļāvos paironizēt par jaunajiem vai arī mazliet daudznozīmīgus jokus, viņš zibenīgi uz tiem atsaucās. Humora izjūta tāpat ir intelekta pazīme," teicis režisors Arkādijs Kacs. Uldis Dumpis par šo visu, visticamāk, noskurināsies kā suns, izbridis no upes, un mēģinās izsprauslot to medu ārā no ausīm. KDi redakcija ar cieņu un mīlestību pievienojas sveicieniem dzimšanas dienā!
Biļetes uz pasākumu Uldim Dumpim – 80 ir nopērkamas teātra mājaslapā www.teatris.lv un Biļešu paradīzes kasēs.