Kopējā Covid-19 izraisītajā Latvijas teātru posta ainavā 5. Valmieras Vasaras teātra festivāls izpeldējis no potenciālajām nepatikšanām kā balts gulbis – tas ne tikai notika no 7. līdz 9. augustam, bet arī parādīja skatītājiem piecus jauniestudējumus, divus pagājušā gada projektus bērniem, vienu instalāciju, vienu atgādinājumu par festivāla pirmo gadu (Tālavas taurētāja videoversiju) un divus vides audioprojektus, kuru skatītājiem un klausītājiem vajadzēja telefonu ar skenēšanas ierīci un – ideālajā variantā – austiņas. Pēc divām svelmainas saules dienām svētdien nogāza lietus, tomēr ar nelielu laika nobīdi tika atklāta arī Krodera ābele – vides objekts netālu no teātra, kura apkārtējās vides iekārtošana gan vēl priekšā.
Tādējādi varam teikt, ka Valmieras festivāla direktora Reiņa Suhanova vadītās komandas un piesaistīto mākslinieku spītība ir rezultējusies lieliskā notikumā, kas, iespējams, nesatricināja pilsētu tik lielā mērā kā tad, kad festivāla centrs atradās arī pašas pilsētas centrā, tomēr deva iespēju izbaudīt dzīvā teātra daudzveidību un gūt emocionālu gandarījumu.
Sidrabaina ripiņa
Režisore Inga Tropa ar Valmieras festivālu sadarbojas regulāri, un viens no viņas projektiem Inuaki reptilis manī (2018) bija veltīts neparastai meitenei, kura apgalvo, ka viņā mīt citplanētietis. Jaunajā izrādē instalācijā Vijolīšu apsēstība Inga Tropa pati sevī ielaiž japāņu mākslinieci Jajoi Kusamu. Valmieras Dizaina un mākslas vidusskolas telpas, visvairāk pagrabs, tiek pārvērstas par Jajoi Kusamas zemapziņas pasauli. Pa vienam tajā iekļuvušie skatītāji pārvietojas no vienas istabas uz otru, kur viņus ielaiž baltos halātos tērpti jaunieši – atsauce uz Jajoi Kusamas ilgstošo atrašanos psihiatriskajā dziednīcā. Klaustrofobiskā atmosfēra mazliet atgādina pētniecisko institūtu režisora Iļjas Hržanovska ambiciozajā kinoprojektā Dau.
Lai arī projekta Vijolīšu apsēstība līdzautoru saraksts ir garš – Beatrise Zaķe, Anna Ķirse, Miķelis Fišers, Kārlis Zemītis, Aleksandrs Okonovs, Ieva Stalšene – darbs ir veidots kā pašas Ingas Tropas ceļojums Jajoi Kusamas dzīvē un mākslā. Ceru, ka ar roku rakstītā Ingas Tropas autobiogrāfija, kas līdz ar citiem informatīvajiem materiāliem bija pieejama, kamēr gaidīju sava ceļojuma sākumu, tomēr ir fikcija, jo tajā ir daudz kā drūma un biedējoša. Īsti nav saprotama arī izrādes veidotāju attieksme pret Jajoi Kusamu kā varoni – ja tā ir simtprocentīgi akceptējoša, mulsinošs ir atsevišķu telpu iekārtojuma butaforiskums un dažu audiofragmentu samākslotība. Respektīvi, Inga Tropa inscenē Jajoi Kusamas inscenēto pasauli. Par būtisku atskaites punktu tajā kļūst… punkts. Punkts kā tēls, kā Jajoi Kusamas mākslas atpazīstamības elements. Sidrabainu ripiņu, uz kuras, drošs paliek drošs, uzrakstīts "punkts", Inga Tropa stundu un četrdesmit minūšu ilgās performances beigās izsniedz katram skatītājam.
Ar "punktiem", uz kuriem kaut kas uzrakstīts, skatītāji saskārās visā festivāla gaitā – reģistrējoties pirms katras izrādes un ripulīti ar numuru pielīmējot pie savas sēdvietas. Nekādas anonimitātes, katra mūsu izvēle tika fiksēta.
Ja tev ir divritenis
Festivāls piedāvāja arī Kvadrifrona mākslinieku Ances Strazdas un Klāva Meļļa "laisku klausāmizrādi ar ekskursijas elementiem" Tour de Valmiera, kas pēc ieceres domāta velosipēdistiem, taču samērā atstatus visā pilsētā izvietotie kontrolpunkti ar QR kodiem bija sasniedzami arī kājām. Ances Strazdas un Klāva Meļļa tandēms ir izmantojis pilsētas vēstures faktus, lai ar tiem brīvi spēlētos. Te ir no padomju gadu atmiņām būvēts stāsts ar cilpu uz mūsdienu iedzīvotāju sūdzībām internetā (Mākonītis), ironija par popkultūru (Spalvainā roka; meitenes jūsma par Andra Kiviča rokām izjauc attiecības), bet apburošs fake news paraugs ir vēstījums, kā, dziedot un peldot pa Gauju, Straupes alkoholiķu dziednīca pārcēlusies uz Strenču psihoneiroloģisko slimnīcu, – pats pārcelšanās fakts atbilst patiesībai, bet tā apraksts, ieskaitot straumes virzienu – ne (Pārvākšanās pa straumi).
Alternatīvs, bet īsāks un vietas ziņā šaurāks ceļojums bija piecu Latvijas Kultūras akadēmijas studentu projekts Studentu šķūnis, kas piedāvāja savstarpēji nesaistītas fantāzijas par kādu no Valmieras vietām. Te piedzīvojām Jurģa Spulenieka Šrēdingera kaķēnu, kurā mazais stāstnieks lasa tekstu, kas no vienkārša pēkšņi pārvēršas pašam lasītājam nesaprotamā. Alda Pommera fantāzija par divām vecmeitām ūdenstorņiem veselīgi konkurēja ar Kvadrifrona šaha stāstu tajā pašā vietā, bet Lindas Rudenes ekoloģiskā patosa (diemžēl arī didaktikas) piesātinātais stāsts Pļavas dzelzenes atzīšanās nekā tieši nekorespondēja ar tā atrašanās vietu pie vecā mazbānīša tilta jeb Dzelzīša (arī tur bija Kvadrifrona QR koda punkts ar stāstu par daiļlēcējiem). Katrīnas Dūkas darba Tepat objekts ir iedomu tēls, savukārt Kristiāna Šuksta darbā Stacija ir radījusi ilūziju, ka dokumentē reālus notikumus dzelzceļa stacijā.
Tikai vienu vakaru kādā no Valmieras veikalu skatlogiem savu performanci Viss būs labi parādīja māksliniece un scenogrāfe Monika Pormale, ik pēc desmit minūtēm nomainot dažādus pārus un variējot fiziskās saskarsmes veidus – lielākoties gan tas bija klasiskais apkampiens. Festivāla direktors Reinis Suhanovs kādā intervijā atzina, ka aicinājis mākslinieci atgriezties pie jau agrāk izmantotas tematikas, kas iederas pašreizējā situācijā. Patiesi – fiziskās saskaršanās manifestācija aiz stikla kontrastē ar distancēšanās prasībām skatloga šinī pusē. Dalībnieki bija valmierieši, viņu vidū – daži vietējā sabiedrībā ļoti pazīstami, tāpēc bija brīži, kad konkrētos laikos pie konkrētā skatloga pulcējās viena vai otra modeļa atbalstītāji, kas, aizkariņam aizvelkoties, aplaudēja.
Sirsnīgais cinisms
Mārtina Makdonas Inišmoras leitnants Mārtiņa Eihes režijā tapis kā Valmieras teātra repertuāra darbs un tur rudenī arī nonāks – ja otrais Covid-19 vilnis neizslaucīs no teātriem visus skatītājus ar jaunu sparu. Brīvdabas variantā bijušās mūzikas skolas pagalmā ar varen ražīgām ābelēm dominēja tāda kā draudzīgas apcelšanās intonācija, dāsni šķaidoties ar mākslīgām asinīm, amizējoties par Aigara Apiņa varoņa vijīgajām rudajām matu cirtām, pārģērbjoties par kaķiem, – tas viss uzvēdīja savā ziņā cietsirdīgas pasakas atmosfēru brīžiem diezgan atlaidenā temporitmā, starp ainām pašironiski uzdejojot. Taču, kad izrāde pārcelsies atpakaļ telpās, tai vajadzētu piešķirt lielāku precizitāti un asumu, jo stāsts taču nav par jocīgu īru saujiņu, bet gan par cilvēkiem, kuriem nogalināt principu vārdā nesagādā nekādas problēmas.
Kustības piepildījums
Duets IevaKrish – horeogrāfi Ieva Gaurilčikaite-Sants un Krišjānis Sants – sadarbībā ar Jēkabu Nīmani un lieliskajām dziedātājām Dārtu Dravu un Ilzi Amandu Zakrevsku ir radījis izrādi Satikt, kurā horeogrāfiskā valoda korespondē ar lietuviešu sutartiņu dziedājumiem, radot dažādi interpretējamu asociatīvo lauku, ko papildina spēlēšanās ar skaņas pārvietošanos un atkārtošanos akustiski visai piemērotā angārā.
Jēgpilnai kustībai ir būtiska loma arī divās festivāla izrādēs, kuras veidojuši pašreizējās latviešu režijas spices pārstāvji Elmārs Seņkovs un Valters Sīlis. Elmāra Seņkova iestudējums α Sapiensi reflektē par cilvēces izcelšanos un misiju, balansējot starp pašironiju un atzīšanos vientulībā. Režisors sadarbībā ar horeogrāfi Elīnu Gediņu un komponistu Edgaru Mākenu ir radījis vizuāli aizraujošu stāstu, kura nosaukums vedina domāt, ka tā idejiskais iedīglis varētu būt Juvāla Noasa Harari bestsellers Sapiensi.
Galvenais vēstītājs šeit ir sengrieķu kora līdzinieks – aktieri un dejotāji, kas pārtver cits cita replikas un kustas identiski. Kora vadītāja funkciju veic Matīss Budovskis, kurš, kā režisors atzina TV intervijā, izveidojis arī teksta gala variantu. Tas, kas sākumā mulsina, ir kora frivoli pašapzinīgā intonācija, teikumu galā piekabinot parazītvārdiņu "ja". Taču no kora izšķiļas īstais galvenais varonis – antagonists Toma Treiņa veidolā –, kurš, padzīts no šīs sabiedrības, naivi mēģina mierinājumu rast sarunā ar mākslīgo intelektu, kuram māca skaitīt tēvreizi. Tā ir izrāde, kas nesniedz konkrētas atbildes, bet norāda, ka jaunā paaudze tās cenšas meklēt mākslā. α Sapiensi no vēstījuma viedokļa var kaitināt, jo tajā netrūkst didaktikas, taču izrādes koptēla kvalitāte ir nenoliedzama, un Elīnas Gediņas horeogrāfes talants te ir izpaudies lakoniskās, precīzās vizuālajās zīmēs.
Mačs bez bumbas
Režisors Valters Sīlis turpina kopt dokumentālā teātra žanru, šķiet, pirmo reizi to realizējot tik lielā mērogā – skolas sporta laukumā, ko daudzveidīgi apspēlē gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš. Uzvara ir mirklis – tā sauc izrādi par spēli Stambulā 2003. gada 19. novembrī, kad Latvijas un Turcijas futbola izlases mačs rezultējās divi pret divi, un, pateicoties tam, pirmoreiz Latvijas komanda iekļuva Eiropas futbola čempionāta finālturnīrā. Izrāde sākas, kad Jānis Kronis, Kristians Kareļins un Arturs Krūzkops cenšas samērā skrupulozi restaurēt spēles norisi. Pamazām izrāde apaug ar paralēliem sižetiem par pašu aktieru attiecībām ar futbolu, tā laika Latvijas komandas spēlētāju portretējumu un asprātīgi iezīmētu laikmeta fonu, pretstatot futbolu Eirovīzijai.
Aktieru trijotnei kādā brīdī pievienojas pieci dejotāji, pašās beigās režisors, iezīmēdams cerību uz futbola nākotni, laukumā palaiž jaunos Valmieras futbolistus. Horeogrāfes Kristīnes Brīniņas uzdevums ir bijis piešķirt plastisku izteiksmību futbola spēles imitācijai bez bumbas, un tas ir izdevies. Svarīga ir izrādes intonācija. Tieši uzsvars uz vispārcilvēciskām kategorijām ļauj līdzpārdzīvot un aizrauties arī tiem skatītājiem, kuri nav futbola līdzjutēji. Pirmizrādes vakarā daži no tās spēles dalībniekiem un aculieciniekiem bija skatītāju rindās un dzīvi reaģēja, piemēram, ainā, kurā Jānis Kronis raksturo futbolistus, izmantojot līdzību ar kinozvaigznēm. Uzvara ir mirklis ir apliecinošs, kaut brīžiem nedaudz sāpīgs stāsts, kurā tiek atzīts – jā, tas bija varoņdarbs, bet sportistu tālākās gaitas lielākoties nav bijušas necik rozēm kaisītas.
Piekrītot frāzei, ka uzvara ir mirklis, tomēr jāatzīst – arī Valmieras festivāls ir uzvara un šis mirklis ir vērtīgs. Šī emociju injekcija mums bija īstajā laikā un vietā.