Dramatizējumu veido Laila Burāne, scenogrāfiju - Māris Ruskulis, kostīmu māksliniece – Rūta Kuplā, gaismu mākslinieks – Mareks Lužinskis.
“Bailes, neziņa, spīts un spēks ir tas, kas pavada pēckara gadus. Daudz asāk tas izpaudās tiem cilvēkiem, kuri devās mežā, lai pretotos jaunajai varai. Varai, kuru viņi nebija aicinājuši un kuru tie nespēja pieņemt. Katram bija savi iemesli, bet viņus visus vienoja mežs – kā patvērums, pirmsākums un beigas. Ir svarīgi runāt par karu laikā, kad mēs “klusiņām” sākam pieņemt domu, ka karš ir kaut kas neizbēgams. Es tam negribu piekrist, redzot, lasot, pētot un klausoties, ko iepriekšējie un pašlaik notiekošie kari ir darījuši un dara ar cilvēku dzīvēm. Tāpēc man šis iestudējums ir tik svarīgs – kā pretnis domai, ka karš ir daļa no dzīves,” savās pārdomās par topošo iestudējumu dalās režisors Mārtiņš Eihe, kura nerimstošā interese par latviešu padomju laiku vēsturi un dzīvi tajā krasi atšķir viņu no citiem viņa laika paaudzes režisoriem.
Pēc Otrā pasaules kara daudzas sievietes, arī sešas šī iestudējuma stāstu varones pārtapa par jaunajai padomju varai nevēlamām. Lai izvairītos no okupācijas, varas iestāžu aresta un represijām, mežs kļuva par viņu vienīgo patvērumu. Pirms skarbās dzīves mežā viņas palīdzēja nacionālajiem partizāniem, kuru vidū bija viņu vīri, brāļi, tēvi, draugi un kaimiņi. Šo sieviešu stāsti ir patiesas liecības par dzīvi, attiecībām, uzticēšanos un nodevību, par ģimeni un bērniem, par sāpēm, personīgās brīvības zaudēšanu un šķiršanos, par salauztiem sapņiem, bet pāri tam visam – spēku dzīvot.
Lomās: Dace Everss, Māra Mennika, Skaidrīte Putniņa, Inese Ramute, Baiba Valante, Zane Leimane vai Lote Katrīna Cērpa.
Izrāde Meža meitas arī 13., 14., 24., 28. janvārī.
Fragmentu no intervijas ar Meža Meitu autori, kas tika publicēts žurnālā SestDiena, lasiet šeit: Kaut kāda nesaprašanās ar laikmetu.