Bet ne jau tikai jauniešu vainas dēļ. Arī tādēļ, ka mākslinieks, kas vienai paaudzei ir tuvs un saprotams, "savējais", citai kļūst par zīmi, leģendu, kuras izcilajam talantam gan tic, bet ko neiespējami izjust par sev piederīgu. Reti ir tādi aktieri, kas spēj pārlēkt vairākām paaudzēm, lai uzrunātu tieši un personiski. Velta Līne to spēj.
Starp jokiem
2000.gada Spēlmaņu nakts balvas par mūža ieguldījumu laureāte, 2003., savas 80. jubilejas gadā, svinīgajā ceremonijā uz skatuves kāpa vēlreiz, lai saņemtu balvu kā labākā sezonas aktrise. Fainas Raņevskas loma Indras Rogas iestudētajās A.Obrazcova Divās sirdīs izcilās aktrises talantu atklāja un padarīja personiski tuvu jaunākajiem un arī daļai vidējās paaudzes teātra skatītāju. Daudzējādā ziņā šī loma raksturojot V.Līni kā aktrisi un cilvēku.
To, ka Divas sirdis, stāsts par vecumu un vientulību, aktrisei lielā mērā bija pašas izjūtu preparējums, V.Līne intervijās atzina jau pirms pieciem gadiem. Kā šogad stāsta I.Roga, izrāde izaugusi no aktrises ģērbtuvē starp dzīvespriecīgiem jociņiem iesprukuša sāpīga teikuma "Nevienam neesmu vajadzīga". Pati aktrise intervijās stāstīja, ka pirms Divām sirdīm no spēlēšanas jau atvadījusies. "Man uzreiz izspruka — esat gan vajadzīga. Grimētavā viņa tieši tā arī uzvedās — kā Raņevska. Izrādē sakrita daudzas lietas — arī sajūta, kas viņai tai brīdī bija. Un ir," saka režisore.
Darbiniece, karaliene, mīlētāja
Viena no izcilākajām Nacionālā teātra aktrisēm, pēc Viktora Hausmaņa apraksta, "uzliesmoja pēkšņi kā zvaigzne". Karjera — izcila. No fotogrāfijām pretī raugās skaista sieviete aktrišu sapņu lomās. Kā raksta Lilija Dzene, "Velta Līne bija tik skaista, ka pret viņu tikai akmens varēja būt vienaldzīgs". Blaumaņa Kristīne, Ibsena Nora, Šekspīra Dezdemona, Katarīna, Ofēlija, Helēna un Viola. Anna Kareņina, Ostrovska Larisa un Ņegina, Raiņa Dina. Elvīra Santakrusā, Zenta Zvejnieka dēlā, Bērziņu Liena A.Upīša Zaļajā zemē un titulvarone Žannā d"Arkā, Maša Ļ.Tolstoja Dzīvajā mironī un Katjuša Augšāmcelšanās, Eiženija Grandē Balzaka romāna dramatizējumā. Oļiņiete un Indrānu māte. Roze, Pētera Pētersona lugā Man trīsdesmit gadu aktrisei īpaši rakstītā loma. Un vēl, un vēl. Vēl nesen Nacionālā teātra skatītājus Velta Līne priecēja Skaidrītes Kociņas lomā E.Vulfa Sensācija — izrāde ilgstoši bija viena no pieprasītākajām teātrī, pierādot, ka Nacionālā teātra skatītāji mīl savus aktierus.
Pati māksliniece jokojot, ka sadalīt lomas starp Nacionālā teātra prīmām nemaz neesot bijis grūti. "Freimanīte jau spēlēja padomju darbiniekus, Elza (Radziņa — Z.R.) — karalienes. Es spēlēju to, kas palika pāri. (Un pēc ilgas pauzes.) Skaistās mīlētājas," atstāsta I.Roga. Šajā jokā lieliski saskatāms tas, ko vēlāk sarunā I.Roga raksturos kā nedaudz asu humoru. Tādu, kas uztur garu. "Viņa izjūt saistību ar praktisko dzīvi, uz lietām skatās ļoti reāli, un humora izjūta viņu pasargā no izkāpinātām izpausmēm, kas radošiem cilvēkiem uz vecumu kļūst bīstamas," tā I.Roga.
Profesionāla nežēlība
Vientulības sajūtu, protams, neatsver nozīmīgie goda nosaukumi, kas aktrisei piešķirti kā padomju laikā, tā šodien — no PSRS Tautas skatuves mākslinieces nosaukuma līdz Spēlmaņu nakts balvām un Triju Zvaigžņu ordenim. Skaistajām mīlētāju lomām līdzi nācis arī "ierunāts" tēls "Velta Līne — mīlētāja". Un kaut šis priekšstats drīzāk demonstrējot aktrises talanta spēku, ne tik daudz to, kas V.Līne ir kā personība, lielākā daļa skatītāju saskata tā apliecinājumu arī aktrises privātajā dzīvē. Astoņdesmitajai dzimšanas dienai veltītajos rakstos viņa daudz stāstīja par mūžībā aizgājušo vīru aktieri Gunāru Cilinski, tukšumu, ko viņa pāragrā nāve atstājusi mājā un dzīvē. Pēdējie gadi tukšumu padarījuši dziļāku. "Pēc traģiskajiem notikumiem pēdējos gados, domāju, ka viņai ir diezgan grūti — gan fiziski, gan emocionāli. Bet viņa ir apbrīnojama ar to, ka neko daudz no tā teātrī neatnesīs. Viņa nav kļuvusi īgna, ir sirsnīga, dzīvo līdzi citiem un ir labi informēta par visu," saka I.Roga.
Informētība un spēja sevi pārvarēt, šķiet, raksturo V.Līni gan kā aktrisi, gan kā cilvēku. Kad I.Roga, atceroties Divu siržu iestudēšanas procesu, konstatē, ka "viņa ir ļoti profesionāla un nežēlīga attiecībā pret sevi", novērojums ir precīzs. Ģenerālmēģinājumu aktrise bija spēlējusi pēc negulētas nakts. Nopelniem bagāti aktieri cienījamos gados nereti jubilejas izrādēs spēlē simboliski — labi pazīstamo, tuvo. V.Līne bija gatava riskēt un sākt savā radošajā mūžā ko jaunu. Par izciliem nopelniem teātrī vairākkārt apbalvotā māksliniece I.Rogas vadībā sāka strādāt, piemēram, ar etīdēm un hronometru, uzburot tomēr niansēs bagātu, pārsteidzoši krāsainu un smalku tēla psiholoģisko portretu. "Velta ļoti labi jūt laiku. Aktieriem vienmēr ir grūti lauzt kaut ko — pieņemt jauno, sākt spēlēt savādāk, bet Veltai ir talantīgs deguns, mūsdienīgs deguns. Un viņa ir gana viltīga tādā nozīmē, ka uzklausīs visu, bet atlasīs tikai sev nepieciešamo. Tai pašā laikā Divās sirdīs viņa pati bija gatava meklēt un uzticēties tik lielā mērā, ka pieļaut — viņa neko nezina," par darba procesu stāsta I.Roga. Viņa kopā ar V.Līni arī spēlējusi, un kā partnere V.Līne savukārt esot "ļoti tieša, izveidojas atklāts, neaizslēpts kontakts".
"Aktrise ar lielo burtu", "dievīga", "spēj spēlēt ģeniālā līmenī" — attiecībā uz V.Līni tie ne tikai nav tukši komplimenti. Tie ir komplimenti, kas pilnā mērā bez atlaidēm attiecināmi arī uz pēdējām vairāk nekā 60 gadu ilgā skatuves mūža epizodēm. Visneticamākais tomēr, kā precīzi formulē I.Roga, ka "viņa sagrieza gaisā visus esošos priekšstatus par to, kas ir Velta Līne. Es jau arī dzīvoju ar leģendu — no Veltas lielajām lomām neesmu redzējusi daudz, esmu par jaunu. Viņa pārstāv spēcīgu tradīciju, bet kodolu jūt atbilstošu. Nav aizsēdējusies vecos ideālos". Un kaut šobrīd Velta Līne uz Nacionālā teātra skatuves vairs nespēlē, skatītāji, atzīmējot izcilās latviešu aktrises jubileju, var priecāties par V.Līnes lomām, ko saglabājušas kinofilmas.