LETA

Vladislavam Nastavševam piemīt prasme ne tikai izvirzīt pārsteidzošus risinājumus, bet arī tos īstenot maksimāla pilnīguma pakāpē.3/3

Vladislava Nastavševa režija. Divas izrādes vienā

Autorizēties

Pievienot komentāru

Rādīt labākos

8 komentāri

13. aprīlis, 2013, 18:03

ginekologs

S. R.: Jo ne jau visi ir pieraduši un ne jau visiem patīk dzīt pēdas skatuves tēlu semiotiskajām * nozīmēm. * zīmes, kas norāda uz cēlonību Pretēji lugai un tās tradicionālajai interpretācijai, kā arī faktam, ka Žana šķaidītos ķiršus Valmieras izrādē skatītāji uztvēra kā oriģinālu skatuvisko simbolu Jūlijas pārplēstajai jaunavības plēvei, šajā izrādē Jāņu naktī nevainību zaudē Žans, turpretī par Jūliju to droši nevaram zināt. Nastavševs, – zem dažādā pakāpē savās izrādēs dekonstruētās pasaules ainas, pirmkārt, nodarbojas ar dzīves pētniecību, otrkārt, parādības traktē mazākais ambivalenti, dažkārt sniedzot pat trīs četras versijas par notiekošo. N. N. : Erotisms izrādē ir dekoratīvs, panākts teātra līdzekļiem, - Žans Jūlijas nevainību lauž, strauji iegrūžot roku ķiršu kompota burkā. Atskan pretīgs «žļerkš!», un sārtā sula ar gaļīgajām ogām šķīst uz visām pusēm. Ja režisors būtu koncentrējies uz šo divu apjukušo cilvēku seksualitātes visslēptāko motīvu vēl precīzāku izstrādi, nevis šķērdējies ar eiro naudiņu, baļķa līdzsvarošanas un menstruālo ķiršu orģijās, rezultāts būtu pavisam lielisks. 2012.15.07. P. S. Atļāvos te tikai dažus citātus atsijāt, kas man kā sava aroda meistaram šķita saistoši. Cepuri nost! Vienkārši virtuozi!

Atbildēt
2
1

12. aprīlis, 2013, 15:38

lustīgais nerris uz tirgus plača

"...Otrkārt, kā raksta Jans Kots par Šekspīra sonetiem un agrīnajām komēdijām, pārģērbusies meitene iemanto abu dzimumu satraucoši erotisko pievilcību..." - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - Vai nebija tā, ka Šekspīra laikā uz skatuves sieviešu lomas spēlēja par meitenēm pārģērbušies zēni, lai daudzās viņa komēdijās, savukārt, šajās meiteņu lomās atkal pārģērbtos par zēniem? Bet "satraucoši erotiska pievilcība" - tā nu ir, ja tā varētu teikt, gaumes lieta. Kas nu kuram šķiet satraucošs, kas nu kuram - erotisks...

Atbildēt
4
0

12. aprīlis, 2013, 11:46

Kas

ir "pasaule ir tik sarusi struktūra"? Varbūt "sarūsējusi"? "Turpretī postpostmodernais teātris, uz kuru no iepriekšējās paaudzes pārnācis vienīgi Alvis Hermanis un pie kura pieder mūsu jaunie režisori, arī V. Nastavševs". Vispār jau pie postpostmodernisma S. Radzobe pati savos rakstos kādreiz pieskaitīja ne tikai Alvi Hermani, bet arī Džilindžeru (tajā laikā, kad tapa "Penelope" un "Kaligula", ko tagad, ļoti iespējams, varētu papildināt arī vēl dažas Liepājas teātrī tapušās izrādes) - bija visai gara un šai līdzīga analīze "Teātra Vēstnesī" kādā 2005. gadā, kurā viņa aplūkoja, kas ir postpostmodernisms un piesauca tobrīd spilgtākās izrādes, kuras pēc kritiķes doām tobrīd latviešu teātrī atainoja šo parādību. Bet nu jā - laiks ir pagājis un laikam cienījamajai kritiķei ir mainījušās domas.

Atbildēt
6
2

13. aprīlis, 2013, 12:04

usne < 20. 40 usnītei rakstītaja

Vai Jūsu rīcībā ir S.R. "referāta" oriģināls? Laikam jau, ja uzņematies apgalvot, ka kļūda saistāma ar zinātņu doktores statusu, nevis kvalificējama kā drukas kļūda. Nevienu nevēlējos aizskart, vien domāju, ka tāda veida "piekasība" ir nevietā. *** Noteikti sameklēšu un pārlasīšu pētījumu par 2005. gada ( labi, ka ne 1905. g.) postpostmodernismu. Patlaban nesavtīgi iedziļinos šeit publicētajā referāta atlūzā, salīdzinu to ar NN recenzijām par Jūliju un Veceni. Un, piedodiet, domāju prasta cilvēka domas: CIK un VAI ir nozīmīgi atstāt aiz sevis tik šausmīgi "samudrītus" / gaišredzībā un dziļurbnieciskumā pārmocītus rakstus par skatuves mākslu? Bija lasīts par Šapiro, Pētersona, Ķimeles...režijām, bet tik izcilus zinātniski apdvēseļota pētījuma priekšā neizbēgami un katastrofāli jāsaslābst... Jābilst arī, ka līdzīgu, pašapliecināšanās kārē (?) svaidītu, gara darbu reti kad nācies lasīt. Bet, protams, varu arī kļūdīties. Varbūt, ka, tēlaini runājot, man kā cūkai/ veprim, nejauši silē ir iebērtas pērles. Mani, visā savā iedzimtajā postpostmodernajā sardonismismā, interesētu gan, ko par šo skatuvisko megabrīnumu "analīzi" domā paši "vainīgie", kuri ar šo publikāciju laikam jau skaitās kā ekskluzīvu dāvanu saņēmuši.

13. aprīlis, 2013, 9:09

Par domām, kas mainījušās

Acīmredzot, "daudz ko izskaidro patiesības relatīvā daba", kā to atzīst pati kritiķe recenzijā par Piemiņas dienu (kroders.lv). Tik ļoti vulgarizēt un nonivilēt procesus sabiedrībā, to laikam var tikai "daudzslāņaina" kritiķe: (Piemēram, 1989. gadā man lozungs „Latviju latviešiem” šķita vienīgais pareizais, patiesais un taisnīgais...Vienkārši – ir pagājis laiks, kas kaut kādā mērā remdējis sovjetiskā režīma pāridarījuma sāpes...Bet daļa vecās paaudzes – izmisīgi turas pie tās kā pie cildenas pagātnes maskas, lai saglabātu pašcieņu, jo tagadne tos ir izstūmusi, un vairāk nekā tiem nav...utt..). Atvainojiet, par ko runā SR. Par latviešiem, kas ir pret krieviem? No kurienes šādi vispārinājumi. Ja partijas sarakstā būs A.Judins, A.Loskutovs, man vienalga, kādas tautības, es par viņiem balsošu. Un, ja man ir izvēle, tad Rīgas mēra amtā es labprāt redzētu nevis N.Ušakovu, bet gan tādus kā A.Judinu un A.Loskutovu. Vienā recenzijā "sensomotoriskas metaforas", kuras samežģītas līdz absurdam, bet otrā recenzijā nepiedodams primitīvisms aktuālu sabiedrības procesu skaidrojumos.

12. aprīlis, 2013, 20:40

usnītei

interneta komentāri nav fragmenti no zinātņu doktoru "referātiem". Laikam jau. Tāpēc kļūdas vienā vai otrā gadījumā nav ar vienu mēru mērāmas. Un kā ar to "Teātra Vēstneša" publicēto S. Radzobes pētījumu par postpostmodernismu latviešu teātrī 2005. gadā?

12. aprīlis, 2013, 15:28

usne< kas

Tekstā jālasa: "... pasaule ir tik SAIRUSI ( spriedze un ķirši 2. rindk. 8. rindā redzam- SARUSI) struktūra". Šeit atgadījusies tāda pati tehniska kļūme kā jūsējā ar "DOĀM" (priekšpēdējā rinda), kur trūkst burta "m". Laikam jau gribēts rakstīt "DOMĀM". Jeb varbūt tomēr, ka "DORĀM" vai "DONĀM" ? Ak, visādi taču gadās!

11. aprīlis, 2013, 21:38

lustīgais nerris uz tirgus plača

"sensomotoriskās metaforas"? - sensomotoriskās? nupat nesen SR-ai viss "emanēja", tagad atkal - viss ir "sensomotorisks." ibitītmatos. ja tik gari un fizioloģiski jāskaidro "Jūlijas jaunkundze", tad rodas aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā vai nu ar režiju, vai ar aktieru tēlojumu, vai ar skatītāju (šai konkrētajā gadījumā - skatītāju-kritiķi). pat Strindbergs neko tādu nebūtu varējis izsecināt no savas lugas. aktrisei veselu stundu jākarājas ar galvu uz leju, riskējot ar savu veselību, lai viena kritiķe to varētu, acīmredzot, pat nezinot termina nozīmi, novērtēt kā "sensomotorisku metaforu"? nu, atvainojiet.