Režisors Andrejs Žagars jaunajā iestudējumā ir saglabājis interesi par mietpilsoņu pasauli. Kāda tam ir jēga? Kāpēc tēma nav izsmelta un ko jaunu par mietpilsoniskumu vēstī šī interpretācija? Detaļu eklektiskums neļauj saprast laika un telpas robežas, tāpēc trūka uzvednes notiekošā kontekstualizācijai. Personāžu raksturi ir ieskicēti ar dažām gadījuma īpašībām, kuras grūti ietvert geštaltā. Izpildītāji neizvērš skatuvisku darbību un tāpēc varoņu pārvērtības laika gaitā nav izsekojamas.
Palaidnis Ļenskis (Pāvils Černohs) ir iekavējies uz pubertātes vecuma robežas; maz saprotamas viņa rūpes par sabiedrības šūniņas – nukleārās ģimenes – ideāla saglabāšanu pret Oņegina iejaukšanos pretējo dzimumu divpusējās attiecībās. Vai "Zviedru ģimene"? Tiktāl režisors neiet. Bet tad kamdēļ tik daudz daudzvietīgu gultu uz skatuves, kuras, pretēji klasiķa norādījumiem, neizšauj trešajā aktā. (Drīkst lasīt arī freidiski. Lielākais, ko vīrieši spēja paveikt šai gultu valstībā, – parādīt pliku dibenu. Tāpēc Tatjanai ir problēmas ar vājā dzimuma psihosociālās identitātes veidošanos: vīrieši iet, nevis nāk). Apvainojies uz drauga mājieniem, Ļenskis steidz izrēķināties uz vietas, metoties viņam virsū, tomēr kauslis tiek savaldīts un, gribot negribot, jārīko duelis. Konfrontējot ar Oņeginu aci pret aci, Ļenska vērtību sistēma piedzīvo vairākās transformācijas. Vēlmi atriebties par ģimenes ideālu piekrāpšanu nomaina cieņa pret vecāko draugu, un jaunais cilvēks nolemj nošauties pats. Pēdējā mirklī gan cēlums piekāpjas banalitātes priekšā – stobrs ir pielikts nevis pie deniņiem vai sirds, bet pie vēdera. "Nošauts?" Grūti teikt. Ņikita Mihalkovs personāžam ar šādu traumu vēl ļāva kādu laiku padzīvot un lasīt monologu. Žagara Ļenskim piestāvētu atvadīties no dzīves neuzmanīgas rīkošanās ar šaujamieroci rezultātā.
Jevgeņijs Oņegins (Egils Siliņš) iestudējumā ir nekāds. Pēc ārēja izskata uz metroseksuāli t.i. dendiju, nevelk, mizanscēnās ir stīvs, vokālā sniegumā – emocionāli tukšs. Skolā iemācītās interpretācijas (dzīves nogurdināta vīrieša labākos gados ciniskas spēlītes ar līdzcilvēkiem) skatuviskam tēlam nav piemērojamas, bet citu pavedienu trūkst. Tāds virtuāls profils no sociālajiem tīkliem.
Tīmeklī, savukārt, dzīvojas Tatjana (Kristīne Opolais) – dators ir viņas pirmais vadonis dzīvē. Tā kā informāciju par pretējo dzimumu viņa smeļas citu neveiksminieču memuāros, tad arī saprotams, ka sapnī vīrietis nāk lāča veidolā. Vai lācis vīrieša veidolā. Tas nav būtiski. ("Un gaidīt gaidu brīnumus!") Tikmēr Oņegins intermēdijā sapņo par Venēcijas karnevālu. Varoņa emocionalitātes trūkuma dēļ grūti apgalvot, ka tas būtu atgādinājums par elles ugunīm.
Spītējot tam, ka Tatjana kavē laiku sociālajos tīklos, Kristīnes Opolais interpretācijā viņa ir īsts personāžs, ne virtuāls. Lācīgs pāraudzis ar šķībām kājām finālā pārtop īstā sievietē. Gluži kā statistikas pārvaldes direktores Kaluginas dzīvesstāsts. Taču, ja Ļudmilas Prokofjevnas sievišķība atmodās, dienesta romānam izvēršoties plašumā, tad Tatjana Dmitrijevna gultā bija palikusi ar internetu. Tomēr Kristīnes Opolais sniegums pārliecina, ka sievišķība, enerģija, kaisle ir dabas doti. Pārvēršanās ir pamatota.
Daudz jautājumu raisa fināls. Ja Tatjana joprojām būtu lempīga, tad mēs varētu teikt, ka varonis ir iemīlējies viņas jaunajā statusā. Ja jūtas izraisīja pārvērtušās Tatjanas sievišķīgums, tad gan jau Jevgeņijs prastu viņu satvert un paspaidīt. Taču viņš tikai lēkāja pa gultām, cenzdamies apliecināt interesi par sievietēm. Visbeidzot, Tatjanai nebija motīva atgriezties pie "lūzera" Oņegina. Gremins Iļjas Bannika interpretācijā ir jauns, stalts, vīrišķīgs veiksminieks.
Dažas režisora atradnes ir palikušas nenovērtētas līdz galam. Varētu sagaidīt, ka datorprasmīgā garmatainā blondīne vēstuli Oņeginam izdrukās ar lāzerprinteri, bet nē – vecmodīgi raksta ar pildspalvu. Kustīgas fotogrāfijas jubilāres ballē – uzjautrinoši, drosmīgi, taču, iztrūkstot sižeta pavedienam, vizuālo kairinātāju jēga nav viegli saprotama. Taupīgs ir dueļa skats. Skatuves prospektu nez kāpēc izdaiļo naksnīgas pilsētas uguņi, lai gan Larini dzīvo biezoknī, kur labākā gadījumā var zibināt mobilo sakaru torņa gabarītu lampiņas. Kad uz brīdi tehnisku iemeslu dēļ pilsētas attēls nodzisa, atstājot tikai laternu un sniegotu bildi sānos, izskatījās labāk.
Mietpilsonības problēmas iztirzāšanai šoreiz pats Puškins bija
labs palīgs – romānā ir ne mazums tiešu norāžu tā huligāniskai
interpretācijai. Aktuāla ir arī temata pārnešana mūsdienās. Uz
skatuves redzam Latvijas PSR rajona partijas komitejas biedreņu ballīti
(par to liecina tērpi, frizūras, manieres), Trikē ir asprātīgi
dubultots divos kultūrmasu darba organizētājos, Fiļipjevnai (Ieva
Parša) ir piešķirts partkoma instruktores izskats. Dators nodrošina
nesenās pagātnes, kurai saskaņā ar libretu paliek ieraduma spēks,
uzslāņošanos uz šodienas valsts iestāžu biroja darbinieku dzīves
rūpēm, par kurām lasām "Privātajā Dzīvē", "Klubā",
"Santā". Operu aktualizēšanas tendence pati par sevi ir kļuvusi
par režijas štampu un tāpēc hronotopu pārcelšana šoreiz pienācīgi
nenostrādā. Ja mūsdienu sievieti dinamiski var ieskicēt vien ar
to, kā viņa kaprona zeķbiksēs meklē caurumus un masē kurpes saspiesto
pēdu, tad tas ir paplāni. Šādi "augstās mākslas prikoli" nevirza
sižeta nekonvencionālo lasījumu. Bet tas ir tieši tas, ko režisors
no skatītāja prasa: salikt izkaisītās zīmes – sižetam svešus
priekšmetus, tērpus, frizūras, uzvedības modeļus – jēgpilnā
sintagmā. Iztrūkstot režijas vadmotīvam, izrādes laikā ir grūti
uztvert un dekodēt eventuālos vēstījumus; labākajā gadījumā
uzmanība vērsta uz detaļām. Režisors varētu atteikties no jēgas
komunicēšanas nolūka, veidojot izrādi šī vārda tiešajā nozīmē
– skaņas, gaismas, krāsu, tērpu izrādīšana. Tad nebūtu jālauza
galva par Oņegina identitāti. Lai arī skaista un melodiska, P. Čaikovska
mūzika ir piemērota šādam formālismam, bet arī šī iestudējuma
vizuālās pārmērības netraucē skaņas uztverei. Diriģents Mihails
Tatarņikovs režisora meklējumus nav atbalstījis, orķestra sniegums
ir tradicionāls. Operu var klausīties, abstrahējoties no skatuves
darbības. Ja Borisa Grebenščikova dziesmās jūs nemeklējat kodētus
vēstījumus, tad var apmeklēt arī šo iestudējumu.