Žagars: Pienācis laiks radīt jaunu stāstu par Krieviju

Jauniestudējuma pirmizrādēs dziedās Egils Siliņš (Oņegis), Kristīne Opolais (Tatjana), Pāvels Černohs (Ļenskis).Iepriekšējo _Jevgeņija Oņegina_ iestudējumu LNO pirms desmit gadiem veidoja režisors Viesturs Kairišs. Jauniestudējuma režisors, LNO direktors Andrejs Žagars kā vienu no iemesliem, kāpēc atgriezies pie_ Jevgeņija Oņegina_, min – LNO ir solisti, kam pa spēkam šīs lomas.Intervijā laikraksta Diena žurnālistei Inesei Lūsiņai A.Žagars atzina: “Man pašam kā režisoram pēc_ Pīķa dāmas_ jau sen gribējās atkal atgriezties pie Čaikovska. Vienīgais darbs, ar kuru vēlējos strādāt un paust savu interpretāciju, bija _Jevgeņijs Oņegins_, lai gan salīdzinājumā šis, protams, ir vienkāršāk izstāstāms stāsts. V. Kairiša iestudējums tapa pirms 10 gadiem, tas ir cikls, kas jau ļauj atgriezties. Tā bija arī ar Mocarta _Donu Žuanu_. _Oņegins _bija noņemts no repertuāra, un ir pienācis laiks radīt jaunu versiju, jaunu stāstu par Krieviju. Mani interesē, kā mainījusies sabiedrība pēdējos 20 gados. Mani interesē komunicēt ar skatītāju tajā valodā, kuru viņš var pieņemt par savu. Tā var iedarbināt spilgtāku iztēli un asociācijas. Man ir svarīgi pietuvināt stāstus mūsdienām, ja vien tas nav pret stāsta dramaturģiju un mūziku. _Jevgeņija Oņegina _stāsts organiski iekļaujas mūsdienu vidē, tomēr neakcentē konkrētību.” Scenogrāfija un kostīmi norādīs uz mūsdienu Krieviju, taču, atšķirībā no iepriekšējiem iestudējumiem, kuros tika mēģināts konkretizēt sociālos slāņus un vidi, kurā risinās operas darbība, šoreiz tas nav uzstādīts par mērķi.Sarunā ar Dagniju Grīnfeldi un Johenu Breiholcu A.Žagars atklājis: “Lai gan opera saucas_ Jevgeņijs Oņegins_, otrs tās svarīgākais – bet varbūt galvenais – tēls ir Tatjana. Viņa ir kautrīga, intraverta, ar ļoti intensīvu un tēlainu domāšanu apveltīta jauna sieviete. Emocijas un domas Tatjanai vieglāk paust rakstiski, savas sajūtas viņa fiksē dienasgrāmatās un novelēs. Tatjana varētu būt rakstniece, bet viņai trūkst ambīciju. Viņa labprātāk dzīvo pasaulē, ko pati radījusi, kopā ar fantāzijas tēliem, un viens no tiem ir ideālais vīrietis, kas jau labu brīdi aizņem viņas domas.Oņegins ienāk viņas dzīvē, iemiesojot šos sapņus: viņš nāk no turīgas ģimenes, no lielpilsētas, viņš ir labi izglītots, dzīvojis ārzemēs, apveltīts ar lieliskām manierēm, inteliģents, izskatīgs – bet vienlaikus arī atturīgs, egoistisks, sevī iemīlējies. Viņš ir nomaldījies dzīves jēgas meklējumos un nespēj atrast īsto dzīves garšu, viņam nav noteikta dzīves mērķa. Viņš nevis ļaujas jūtām, bet visu laiku analizē to, ko jūt, un kritizē apkārtējo pasauli. Oņegins ir aizņemts pats ar sevi, viņam nav ne laika, ne vēlēšanās kādam pieķerties, dibināt īstu draudzību vai attiecības. Taču Tatjana to nepamana.Man ir svarīgi, lai arī otrā plāna tēli būtu spilgti raksturi ar savu dzīvesstāstu. Tatjanas māte Larina šajā iestudējumā ir nevis padzīvojis mammucis, bet pievilcīga un harizmātiska sieviete, kas joprojām no dzīves gaida daudz. Viņa ir pusmūža dāma, izbijusi aktrise, zvaigzne, viņa ir spēcīga līdera tipa sieviete, kas vienmēr grib atrasties uzmanības centrā. Larinas jaunākā meita Olga ir līdzīga mātei, pilnīgs pretstats Tatjanai, kura droši vien līdzinās tēvam. Filipjevna ir Larinas māsa, kas visu dzīvi ziedojusi abu meiteņu audzināšanai, lai Larina varētu pievērsties karjerai. Šīs sievietes dzīvo vienas pašas, apkārt nav vīriešu, bet viņas visas sapņo par tiem un gaida savu īsto.”