101 Reikjavīka

Kas gan šai jaunajai subkultūrai ir vēl lielāks pretstats kā Hlīna "mūža ieslodzījums" 101 Reikjavīkā, kur trīsdesmit trīs gadus vecais, apātiskais bezdarbnieks nosit dienas mātes dzīvoklī, čatojot un kompja vai televizora priekšā "slaucot savu vienacaino, bezkaklaino trolli", nedēļas nogalēs pārmaiņas pēc pielejoties vai ejot meklēt seksu bez attiecībām. 90.gadi depresīvās dekadences ziņā bija ārkārtīgi raženi, varbūt pat pārāk - tie radīja ne vien neskaitāmus atšķirīgas kvalitātes darbus par vientuļiem jauniem cilvēkiem, kas vīlušies sabiedrībā, kā šajā Halgrīma Helgasona komiskajā meistardarbā 101 Reikjavīka (arī Maika Lī filmā Kailais), bet ar savu nihilismu dzina saknes mietpilsoniskai "kontrkultūrai" - to pierāda kuriozā parādība jaunie viktoriāņi.Pretstats idillei101 Reikjavīka ir arī pretstats ierasti idilliskajam ai–cik–sirreāli–pasakaina–šī–Īslande redzējumam. Helgasona romānā ir maz no tās Īslandes, kādu pazīstam no populāriem tēlojumiem. Ja nu vienīgi "putraimaina šļura un sastāvējies biezpiens. Pļurīgi vižņi apņem ledainas pussalas un sen uzleksētus kalnus, nederīgus atkritumus, pagānu laikmeta pelnu čupas." Arī Reikjavīka nav tā modernā pilsēta, uz kuru tiecas jaunie rietumnieki cerībā ieraudzīt bārā pie blakusgaldiņa sēžam Bjorku. Tā ir "Dieva aizmirsta Sibīrijas sādža". Tiesa, šī romāna lieliskais ekranizējums pirms dažiem gadiem Reikjavīku perversā veidā padarīja vēl valdzinošāku.Lai arī Hlīna dzīvesstils ir "slikts", viņam piemīt daudzas sajūtas, ar ko ir viegli identificēties, kaut vai tāpēc, ka viņa radītājs spējis atrast tām tik trāpīgus aprakstus. Jau ievads ļauj iejusties Hlīna ādā: "Pamosties vienmēr ir grūti. Jūties, kā sabijis zem zemes četrus simtus gadus, un tev jāizlaužas cauri sešām pēdām dubļu. Un tā ik rītu. Man šķiet, ka radiopulksteņa cipari rāda gadus. 1601. Esmu pamodies daudz par agru." Pie kājām sagrābstījis tālvadības pulti, Hlīns ar nožēlu secina, ka vēl nav iemanījies ieslēgt televizoru ar kāju pirkstiem. Nekas neatliek, kā ar smaidu padoties šī nihilistiskā sociālā klienta rupjajām un mizantropiskajām domām. Samaitāts viņš ir konsekventi - vārdiem ir pilnīgs segums darbos. Gan pārguļot ar mātes lesbisko mīļāko, gan attieksmē pret sievietēm (sk. Cenu katalogu romāna beigās), gan kad, "pārdzēries līdz nāvei", bezkaunīgi vēro seksu kādā ballītē, kur izskan viena no hrestomātiskajām romāna frāzēm: "Eu, tu! Gadījumā neesi kāds nodev...ē... nodokļu maksātājs?"Šāds Čārlza Bukovska tēlu galerijas "ķermeņcilvēks" ir teju pagājušās desmitgades literatūras standarts, bet Helgasona Hlīna galva iznirst no šo zaudētāju jūras. Helgasona rakstība ir tik intensīva, viņa pelēko noskaņu dziļums tik purvaini iesūcošs, kultūras komentāru plūdi tik neapturami, ka ir grūti tiem neļauties.Cilvēki, kas izstājāsPirms vairākiem gadiem intervijā šī raksta autoram Helgasons paskaidroja, kā tapa 101 Reikjavīka. "90.gadu vidū laikmetīgā dzīve īslandiešu literatūrā joprojām netika atspoguļota - cilvēki grāmatās joprojām jāja ar zirgiem vai braukāja pa lauku ceļiem ar mašīnām, bet Reikjavīka un jaunā kultūra - videofilmas, bāri, satelīttelevīzija, pornogrāfija - tas viss nebija atradis vietu literatūrā."Hlīns ir dzimis jau gadus piecus pirms romāna. Helgasons reizēm tika aicināts uz radiopārraidēm, kur viņš ķēmojoties bija iejuties šajā lomā un sācis runāt stiepti, apātiski, "kā zaudētājs". "Hlīnu attīstīju kā komisku tēlu. Kad viņš uzstājās radio, daudzi klausītāji bija ellīgi - tik nepatīkamu personāžu nevar laist ēterā! Neviens neiedomājās, ka tas biju es. Kad Hlīns ēterā bija eksistējis kādus piecus gadus, es nolēmu uzrakstīt grāmatu," atceras Helgasons. (Romāns, starp citu, ir veltīts Hlīnam.) Darba nosaukums ņemts no Reikjavīkas centra pasta koda - 101. "Visa dzīve tur ir, pārējais ir nomales," paskaidro autors. "Romāna pamatā bija mana pieredze - Kaffibarinn (populārs iestādījums, kuru apmeklēja arī Bjorka, - V.G.), geju bārā un citur. Es tur vairs nevienu nepazīstu, bet pavadīju tur katru piektdienu un sestdienu kādus divus gadus pēc kārtas. Tā bija mana pētniecība."Savā ziņā Hlīns ir ļoti neīslandisks: īslandieši, kā stāsta viņi paši, esot ļoti strādīgi, un arī dzīvot tā, kā dzīvo Hlīns - neko nedarot, Īslandē ir pagrūti, jo tur ir ļoti dārgi. "Bija tādi manas paaudzes cilvēki, kas vidusskolā pīpēja pārāk daudz hašiša - "aizlidoja", izkrita no sabiedrības. Manuprāt, tas bija traģiski, citi tagad ir atraduši darbu, citi joprojām ir sociālo iestāžu klienti," stāsta Helgasons. "Protams, viņš ir ļoti apgrūtinošs tips, ne tāds, ar kuru vēlies dzīvot vai dalīt istabu. Ļoti vientuļš, traģisks. Viņš savā ziņā necieš visu īslandisko - dabu, kultūru, literatūru." Nav jau tā, ka Hlīns ir galīgs deģenerāts - autors ir devis viņam daudz savu zināšanu. Savās sarkastiskajās pārdomās Hlīns sevi regulāri identificē ar Haldoru Laksnesu - izcilo īslandiešu rakstnieku, Nobela prēmijas laureātu (par to - cits Helgasona romāns). Šim tipam ir šarmantas, destruktīva dīvāna intelektuāļa pazīmes - viņš rij gudrības, taču neizmanto tās, ja nu vienīgi lai apstiprinātu savas eksistences postu. Viņš meklē atbalstu Vudijā Allenā. "Ieskatos acīs Vudijam Allenam. Kad viņš nesīs apskaidrību? Kaut kad taču tai jānāk." Vai - kā rakstīts romāna epigrāfā: "Tu nevari būt miris visu laiku.